raksts
Pasaka par paipuisīti Agao no cilvēcīgo planētas

z tālas, tāls planētas dzīvo mums ļoti līdzīgas būtnes. Arī viņu valoda un paradumi maz atšķiras no mūsējiem. Viņi sevi dēvē ne par cilvēkiem, bet par cilvēcīgiem. Bērni viņiem ir mīļbērni, meitenes viņi sauc par mīļmeitiņām, puisēnus – pat paipuisīšiem u.t.t.

Un dzīvoja uz šīs dīvainās planētas paipuisītis Agao, viņš bija gluži kā citi, bet no citiem viņš atšķīrās ar vienu lietu. Redziet, katram mīļbērnam uz šīs planētas bija septiņi vecāki. Viņus sauca:

Radītājs, Apbalvotājs, Piedraudētājs, Aprūpētājs, Uzskaitītājs, Ārstētājs, Pārveidotājs.

Bet Agao bija tikai seši vacāki. Viņam nebija vecāka – Pārveidotāja.

Katram no vecākiem bija savi pienākumi. Pārveidotājs atbildēja par to, lai bērns aug un mainās. Bet Agao nekad nemainījās, viņš allaž palika tas pats. Viņam bija garlaicīgi un viņš sapņoja par to, ka drīz, drīz viņš atradīs savu vecāku – Pārveidotāju.

Kādu dienu viņš teica: Pietiek! Es esmu ne kā visi citi cilvēcīgie. Iešu labāk meklēt savu vecāku – Pārveidotāju.

Viņa seši vecāki centās pierunāt Agao, lai neiet projām, bet viņš nepaklausīja. Tad vecāki sarīkoja Agao atvadu balli, uzklāja milzīgu galdu, katrs vecāks atnesa līdzi dāvanas, lai iedotu savam mīļbērniņam līdz tālajā ceļā.

Vecāks Radītājs iedeva sauso pienu un buljona kubiņus, Aprūpētājs atnesa maisu, kurā bija kažoks, cepure, zābaki, cimdi, tumšas brilles un vēl kādi 20 kg dažādu nevajadzīgu lietu. Piedraudētājs iedeva boksa cimdus un koka nūju, uzskaitītājs iedeva bloknotu ar zīmuli, lai pierakstītu, cik mantu ir, kas ir iztērēts, cik vēl ir palicis. Ārstētājs – briljantzaļo, bintes un citas ārstējamas lietas. Tikai apbalvotājs atnāca tukšām rokām. Agao sākumā bija priecīgs, bet tad apvainojās uz Apbalvotāju, jo viņš vienmēr kaut ko uzdāvināja, bet te – nekā.

Tad Apbalvotājs pats pienāca pie Agao un teica:

Es ilgi domāju, ko Tev uzdāvināt, ko dot ceļā līdz. Ēdienu Tu apēdīsi, lietas salūzīs un pazudīs. Es nolēmu iedot Tev pašu labāko no tā ko man savulaik iedeva mans vecāks- Apbalvotājs. Šim nolūkam atbrīvo lūdzu nedaudz vietas savas sirsniņas dziļumā.

-   to ir grūti izdarīt, - teica Agao

-   labi, es Tev palīdzēšu, vai tur gadījumā nav tādu jūtu, ka Tu esi slikts?

-   Agao padomāja, -Jā ir. Aprūpētājs teica, ka es visur lienu, ārstētājs teica, ka es visu zaudēju, bet Piedraudētājs visu laiku atkārtoja, ka es augu slikts.

-   Re, re. Zini, velkam no Tavas sirds laukā to, ka Tu esi slikts. Tā nav patiesība. Nu vai tagad tur ir vieta?

-   Jā! Pietiekami!

-   Tagad ieliec tur un stingri atceries to, ka Tu esi LABS. Ieliec pašā sirds dziļumā, tur, kur rodas domas.

-   Es esmu LABS? Jā, Tu esi LABS.

Pēc tam vēl bija dejas, rotaļas, dziesmas, jauka Agao pavadīšanas ballīte, kad visi bija noguruši, gāja gulēt, bet pašā rīta agrumā Agao uzvēla sev plecos maisu (lai arī kažoku un cepuri atstāja mājās) un devās ceļā.

Agao ceļš veda cauri tuksnesim. Iet bija ļoti grūti. Pirmajā vakarā viņš apstājās, iekūra ugunskuru, rīta agrumā atkal devās ceļā, paņemot tikai pusi no mantām. Bet vēl pēc dienas no mantām bija palikusi tikai mugursoma, bet mantas, boksa cimdi, nūja, melnās brilles u.c. palika gaidīt citus saimniekus. Tajā dienā Agao satika kamieļu karavānu. Kamieļu dzinējs piekrita ņemt viņu līdz. Vakarā viņi izveidoja apmetni un sēžot pie uguns dzinējs sāka zēnu izprašņāt.

-   Tātad tu dodies meklēt Pārveidotāju? Grūts darbs, vai Tu to zini?

-   Zinu.

-   Parasti tas nesanāk, bet kādēļ Tu domā, ka tieši Tev izdosies?

Agao domāja, domāja, iegāja savas sirds dziļumos un pēkšņi zināja atbildi

-   Es esmu labs!

-   Ahā! – Teica dzinējs - Tas visu maina. Tagad runājam nopietni. Es esmu burvis un tagad skaties.

Dzinējs uzsita ar knipi un ugunskurs no dzeltena kļuva zils, tad melns, tad zaļš tad rozā. Tad viņš kamieļus pārvērta par ziloņiem, par putniem, tad pūķiem, par pelēm un atpakaļ par kamieļiem. Agao aizrāvās elpa.

-   Es arī Tev varu iemācīt burvestības un tad tu varēsi atrast savu Pārveidotāju. Vai vēlies?

-   Jā, jā, jā. Ziniet, es vienmēr esmu gribējis kļūt par burvi.

Un burvis paņēma Agao par skolnieku.

Karavāna nonāca pie pasakainas pils. Kamēr burvis novietoja kamieļus, Agao nolēma apiet pilij apkārt. Bet izrādījās, ka no otras puses tā ir parasta koka būda ar salmu jumtu. Agao skrēja atpakaļ, priekšā pils, tad atkal atpakaļ – būda. Tas viņu tā pārsteidza, ka viņš skraidīja uz priekšu un atpakaļ, kamēr bija gluži aizelsies. Te viņu pasauca dzinējs – burvis un teica:

-   Tā, es tev došu uzdevumus un tev tie būs jāizpilda, bet skaties, esi ļoti precīzs. Sākumā, varbūt pat visu pirmo mēnesi, tas ir atkarīgs no tā kā tiksi galā, tu mācīsies drosmi, tu meklēsi savu drosmi.

Nākošajā rītā Agao sāka trenēt savu drosmi: lidoja ar gaisa balona, leca no tā ar segu izpletņa vietā, braukāja ar dēli pa satrakotu jūru, bez ūdens gāja tuksnesī, medīja tīģerus ar vienu durkli. Un pēc mēneša burvis teica:

-   Labi, tu tiešām esi kļuvis drosmīgs un tagad tu mācīsies bailes.

Veselu mēnesi Agao skatījās baiso pūķu dejas tuksneša vidū. Pūķu, kurus neviens nespēja pieveikt un drosme te nebija vajadzīga. Viņš laidās jūras dzelmē un skatīja dzīvniekus, kas nekad nebija redzējuši gaismu. Burvis viņam rādīja veselus ciemus un pilsētas, kas mira no nezināmām slimībām un drosme te neko nedeva. Pēc mēneša burvis teica Agao:

-   Tagad Tu droši vien saprati, ka drosme ne visur der un ir lietas, kas ir stiprākas par tevi.

-   Jā, es sapratu.

-   Tad padomā, kā var būt, drosmīgs un bailīgs vienlaicīgi.

Pēc trim dienām Agao teica:

-   Es domāju, ka es zinu.

Burvis ieskatījās viņam cieši acīs un apstiprināja:

-   Man arī šķiet, ka tu zini.

Un tad burvis iedeva Agao jaunu uzdevumu:

-   Tagad tu mācīsies būt jautrs.

Vairākas nedēļas Agao uzturējās gadatirgos, smieklu svētkos, cirkos, kur bija smieklīgākie klauni. Katru dienu viņš izdomāja ap 55 jokiem un 70 anekdotēm. Tas tik bija satriecošs laiks! Bet tad burvis teica:

-   Pietiek! Tagad mācīsies skumjas.

Agao gāja pa tumšiem mežiem rudenī, pa aukstas jūras krastu, pa tuksnesi un galva viņam pilna ar skumjām, bēdīgām lietām. Par to ka atnācis jau rudens, par to ka vecāki par viņu skumst, ka viņš pats skumst pēc viņiem un par to, kas vispār ir bēdas un skumjas.

Tad pēc piecām nedēļām viņš nāca stāstīt burvim, viņš teica

-   Un tagad, -mieru.

Un viņi abi kopā sāka staigāt pa jautrajiem gadatirgiem un saglabāja mieru tur, tad staigāja pa visskumjākajām vietām un saglabāja mieru tur. Jau pēc trim nedēļām skolotājs teica:

-   Pietiek. Tavs nākošais uzdevums, kā šķiet, būs grūtāks. Tu iesi uz debesu mājām un noskaidrosi, vai cilvēcīgie mirst vai nemirst.

Agao aizgāja uz debesu mājām. Atvēra milzu durvis, kas vienlaicīgi bija bezgala smagas un gaisīgi vieglas. Viņš nokļuva pirmajā stāvā, kur dzīvoja Saule.

-   Sakiet, - vaicāja Agao,  - cilvēcīgie mirst vai nē?

-   Nē, teica Saule, viņi nemirst, viņi pazūd, gluži kā es to daru katru vakaru. Bet  tad atkal parādās kā es katru rītu.

-   Paldies, teica Agao, atvadījās un gāja uz nākošo stāvu. Tur jautrā kompānijā dzīvoja zvaigznes.

-   Jā, - teica zvaigznes, - cilvēki mirst, kā zvaigzne, kad tā krīt vai nodziest, tā vairs nekad neiemirdzēsies.

-   Paldies, -teica Agao un gāja uz nākošo stāvu, kur dzīvoja mēness.

-   Nē, - teica Mēness, - viņi nemirst. Viņi kļūst vecāki, samazinās, izdilst kā es, bet atkal uzrodas, kā es, maziņi, tad atkal aug, aug…

-   Paldies, es sapratu, teica Agao un devās uz nākamo stāvu. Tur viņu gaidīja Roze.

-   Cilvēki mirst, -nočabināja Roze, - kad viņi mirst, viņi slikti ož. No sliktās smakas mirst viss. Cilvēcīgie nevar atgriezties no mirušo valstības.

Tad Agao lēnām nolaidās un izgāja no Debesu valstības.

Burvis viņam jautāja:

-   Nu, vai saprati?

-   Tie cilvēcīgie, kas ir kā zvaigznes un Roze, viņi mirst, bet tie, kas ir kā Saule un Mēness, tie nemirst.

-   Pareizi, - teica burvis. – Tavs nākošais uzdevums: Tev jānolaižas alās, pazemes valstībā, uzzināt, kur slēpjas Tavas dzīvības adata.

Agao nolaidās pazemes valstībā, iegāja pirmajā alā, tajā bija ļoti šauri, ļoti savādi tajā bija! Uz Agao auguma radās saģērbtas milzīgs daudzums biezas un smagas drēbes, tās nedaudz līdzinājas tām, ko bija iedevis līdz Aprūpētājs, bet vēl smagākas un biezākas. Ausīs bija vate un viņš neko nedzirdēja. Acīs iemirdzējās dzirkstelītes, kaut uz acīm bija tumšas brilles. No augšas spieda tā, ka viņam sāpēja galva. Galva bija satīta biezā šallē. Alā bija puskrēsla.

Tad Agao izgāja no alas un nopurinājās – Fū, fū!

Otrā alā bija gluži svaigi, pat vēsi un Agao pamanīja, ka stāv pavisam kails. Vējš bija te auksts, te karsts un pūta no visām pusēm un viņš te stāvēja atklātā vējā. Viņš vēlējās doties tālāk alā, tālāk un tālāk… Visur mētājās stikla lauskas, no augšas bija pārāk gaišs, no apakšas – pārāk tumšs… Viņš jutās pārāk neaizsargāts un izgāja no alas ārā.

Tad Agao iegāja trešajā alā un pamira. Tur bija puskrēsla, puskrēslā lēnām kustējās cilvēcīgie un dzīvnieki. Viņi nesarunājās un kustējās ļoti lēnu. Agao gribēja bēgt, lai gan nebija sapratnes, uz kurieni, nebija iespējams pakustināt ne rokas, ne kājas, kā mīkstā sviestā, visu varēja darīt tikai ļoti lēnu. Pat skatiena virzienu varēja mainīt ļoti lēnu. Ar milzīgām pūlēm Agao tika laukā no šīs alas.

Iznācis laukā, viņš pārdomāja, kurā gan no alām varētu būt viņa dzīvības adata? Kur viņš grib, lai tā būtu?

Tad Agao atgriezās un teica burvim – otrā alā!

-   Tad nu Tavs pēdējais uzdevums. Tas arī ir grūts. Tava vecāka Pārveidotāja vispār nav. Tu nevari viņu atrast, Tu tikai vari viņu radīt. Es Tev iedošu daudzas fotogrāfijas…

Un burvis atnesa veselu maisu ar fotogrāfijām uz kurām bija attēloti daudzi un dažādi cilvēcīgie.

-   Uz vienas no fotogrāfijām ir tas cilvēcīgais, kurš var būt Tavs Pārveidotājs. Tev ir jāatrod šī bilde.

Agao ieslēdzās istabā, izlika visas fotogrāfijas un ilgi skatījās, skatījās… Dīvaini, bet tur nebija neviena cilvēcīgā, kuru viņš nepazītu. Tur bija viņa vecāki, draugi, skolotāji skolā, draugu vecāki…. Tur bija pat viņa paša fotogrāfija. Viņš sēdēja, pētīja bildes un domāja – kurš no viņiem varētu būt mans Pērveidotājs?

Tā viņš domāja vienu dienu, divas, trīs… kā gan viņš varētu atminēt? Protams, ka tie nevarēja būt viņa draugi, un arī neviens no viņa vecākiem nevarēja kļūt par pārveidotāju. Tā viņš domāja, domāja un nevarēja ne līdz kam aizdomāties.

Septītajā dienā pie viņa ieradās burvis:

-   nu, vai varēji izvēlēties vienu fotogrāfiju?

-   Agao pacēla galvu. Viņam bija tāds skatiens it kā viņš nepazītu burvi. Ne uzreiz, bet viņš atbildēja:

-   Es atradu tikai vienu!

-   Parādi!

Agao pastiepa vienu fotogrāfiju. Un burvis noteica:

-   Jā, tas ir viņš!

Tajā pašā mirklī Agao pēkšņi atradās tuksnesī pie dziestoša ugunskura, tur, kur viņš satika kamieļu dzinēju. Viņš bija viens. Viņam nebija mugursomas, bet rokās viņš spieda fotogrāfiju. Tā bija tā pati, ko viņš bija izvēlējies  no visām. Šajā fotogrāfijā bija redzams paipuisītis Agao.

nubiki iemacies lidot ka es !!! ...
Dievs (email) - 31 10 08 - 17:15




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Pasaka par paipuisīti Agao no cilvēcīgo planētas
Kategorijā: pasakas
Tekstā: 2572 vārdi
Patīk: (novērtēt) 25
Nepatīk: (novērtēt) 20


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv

tejasistaba.lv