raksts
Kaprīžu karaliene

as notika kādā rotaļlietu veikalā, kad tika izslēgta gaisma, aizslēgtas durvis un pārdevējas izklīda pa mājām. Pulkstenis nosita divpadsmit un plauktā kaut kas sakustējās.
-         Oh – oh, -atskanēja kāda nopūta – visus sānus esmu nogulējis.
Vitrīnā stāvošās lelles saausījās.
-         Vienmēr viņš ir neapmierināts, - nomurmināja pati skaistākā un dārgākā lelle.
No plaukta norāpās plīša Lācītis.
-         Protams, jums, lellēm, to nesaprast. Stāvat tur caurām dienām, nekas jums nesāp. Visi uz jums skatās un apbrīno.
-         Nav tiesa,- dārgā lelle apvainojās – man ir pietūkušas rokas un kājas. Domā viegli stundām stāvēt un nekustēties?
-         Kā tad, stundām, - Lācēnu atbalstīja Begemotēns, kurš sarunas laikā modināja savu draugu Zilonēnu – jūs bieži ņem rokās, groza, uzvelk, lai palūkotos, kā jūs staigājat…
-         Mūs jau sen neviens vairs neievēro, kopš parādījās viņa, - nopūtās Lelle un pamāja uz skaistāko un dārgāko lelli.
-         Nevis “viņa”, bet Katrīna. Mans vārds ir Katrīna. Visi dzirdēja?
-         Dzirdēja, dzirdēja, - murmināja tikko pamodies Zilonēns.
-         Būtu pat labāk, ja jūs mani uzrunātu “Jūsu augstība” vai vēl labāk “Jūsu karaliskā augstība”. Jā, jā tieši “Jūsu karaliskā augstība, Katrīna”.
-         Kas mums nav ko darīt?- iespiedzās zilonēns.
-         Domā, ja tev galvā kronis, uzreiz esi karaliene,- nopietni sacīja Robots.
-         Tu vispār klusē dzelzgabals!- saniknojās lelle un uzmeta lūpu.- Ej, jūs – viņa vērsās pie pārējām rotaļlietām,- piebrauciet mašīnu! Es braukšu uz apģērbu nodaļu, palūkošu kaut ko no jaunās kolekcijas.
-         Nekur es tevi nevedīšu, - sacīja mašīnīte.
-         Nē, vedīsi!
-         Nevedīšu.
-         Nē, vedīsi! Vedīsi! – Lelle dauzīja pret zemi kājas. Pie mašīnītes pienāca Zaldātiņš, kurš bija iemīlējies Katrīnā, un čukstus palūdza:
-         Aizved viņu, lūdzu.
-         Ne par ko!
-         Netiepies, tas taču nav grūti.
-         Kāpēc man viņa jāved? Līdz apģērbu nodaļai – daži soļi.
-         Bet viņa taču lūdz.
-         Nevis lūdz, bet pieprasa. Es nevēlos izdabāt viņas kaprīzēm.
-         Izdari to manis dēļ. Es tevi notīrīšu. Lūdzu.
-         Ej, Zaldāt! Tu zini, ka man riebjas, ka manā klātbūtnē sačukstas. Par ko jūs runājat?
-         Viss kārtībā, mana princese, varat braukt, - sacīja Zaldātiņš un izstiepa roku,- Ļaujiet, palīdzēšu Jums iekāpt mašīnā.
-         Es neesmu princese, - dusmojās lelle, tomēr roku padeva.
-         Atvainojiet, karalien.
-         Tā lūk. Bet es vēl padomāšu piedot vai ne, - viņa teica iekāpjot mašīnā. – Braucam!
-         Nesaprotu, ko viņš tajā atradis? – kāda lelle teica draudzenei. – Kas viņai tāds, kā nav mums?
-         Daudz kas, - nopūtās lelle. – Paskaties, cik viņai skaisti mati, kāda kleita, kurpītes.
-         Un viss? Vai tad tas ir galvenais?
-         Protams, nē, - sarunā iejaucās Lāčuks. – Jūs man vairāk patīkat.
-         Man arī, - sarunai piebiedrojās Begemotiņš. – No tā brīža, kad Katrīna ieradās veikalā, to vien dzird: kāda skaista! Kāda skaista! Man liekas, ka tā ir pavisam parasta, tikai apģērbta labāk.
-         Es jums aizliedzu apspriest Katrīnu, - sacīja Zaldāts.
Pie viņa pienāca Robots.
-         Kaut arī pēc viņas vārdiem esmu “dzelzsgabals” un neprotu tā just, kā jūtat jūs, tomēr pat man liekas dīvaini, kā var mīlēt šo kaprīzo tukšpauri. Viņa ar tevi tikai spēlējas.
-         Es jau esmu tikai rotaļlieta, - skumji atbildēja Zaldātiņš.
-         Mēs visi esam rotaļlietas, - teica lelle – bet tikai priekš cilvēkiem. Rotaļām esam paredzēti, bet savā starpā mums jābūt līdzīgiem. Kas viņai devis tiesības izrīkot un komandēt?
-         Vienalga, es jums neļaušu slikti runāt par Katrīnu.
-         Kas viņa tāda ir. Lai par viņu vispār runātu?! – Begemotiņš bija sašutis un neievēroja piebraucošo mašīnu.
-         Redz, kā! Kamēr manis nav, jūs te sazvērestību rīkojat?
-         Nedusmojies, karalien, - Zaldātiņš viņu centās nomierināt. – Mēs vienkārši runājamies.
-         Dzirdēju es jūsu sarunas. Tūlīt pat iebāz Begemotu kastē un noslēp to patālāk, lai to nekad nenopirktu.
-         Bet, jūsu augstība, viņš taču nav nodarījis neko ļaunu, par ko gan viņš tā jāsoda?
-         Es labāk zinu!
-         Es nespēju, - teica Zaldātiņš, - viņš ir mans draugs.
-         Man vienalga. Es tā gribu. Izpildi!
-         Tu to nedarīsi! – kliedza lelles.- Kādam jānopērk Begemotiņš. Viņš jau veselu gadu gaida, lai pēc viņa atnāk.
-         Tā ir tiesa – Zaldātiņš piekrita lellēm – katrs no mums sapņo būt kādam noderīgs, vēlas, lai ar viņu spēlētos, liktu gulēt.
-         Ko?! Sacelšanās?! Zaldāt, vai tikai tu nebiji tas, kurš gribēja kļūt par mans sirds brunņinieku? Kādēļ tu dāvināji man ziedus, smaržas, lasīji dzeju, runāji par mīlu?
-         Es joprojām…
-         Tad pierādi savu mīlestību.
Zaldātiņš piegāja pie Begemotiņa:
-         Piedod, draugs, bet man tas jādara.
-         Tu nodod mūsu draudzību, bet kāpēc?
-         Lūdzu, pasēdi mazliet kastē, kad Katrīna aizmigs, es noteikti tevi izlaidīšu. Saproti, esmu iemīlējies un gatavs uz visu, lai viņai būtu labi.
-         Darot ļaunu citiem? Viņa taču nevienu nemīl, tikai izmanto.
-         Zaldāt, vai man ilgi būs jāgaida?! – iesaucās Katrīna. Begemotiņš ielīda kastē.
-         Kas te notiek? – sačukstējās rotaļlietas. – Vai tiešām neviens to neaizstāvēs?
-         Kurš gan gribēs stāties pretī Zaldātam? Viņam ir ierocis un zobens. Viņš ir visstiprākais, viņš var mūs sacaurumot un samīcītus izmest atkritumos.
-         Pietiek čukstēties!- iekliedzās Katrīna. – No šī brīža jums būs cita dzīve. Skaidrs? Visiem jāklausa tikai mani un jāpilda tikai tas, ko es vēlos un pavēlu.
-         Kāpēc gan? – vaicāja Robots.
-         Tāpēc, ka es – karaliene, bet jūs – pavalstnieki.
-         Kas gan to izlēma? – Robots nevarēja nomierināties.
-         Tad es būšu karalis, - ķiķināja Zilonēns.
-         Ļoti smieklīgi. Paskaties uz sevi spogulī. Kāds gan no tevis karalis? Cita lieta esmu es: skaista, gudra. Visi mani apbrīno. Vēl neviens cilvēks nav pagājis garām…
-         Un neviens cilvēks nav gribējis tevi nopirkt, - piebilda Robots.
-         Tevi vispār pavēlēšu Zaldātam nodot metālllūžņos. Mani nepērk, jo esmu pārāk dārga. Domāju, ka drīz man noņems cenu un noliks pie veikala ieejas. Esmu pārāk skaista, lai mani pārdotu. Esmu radīta apbrīnai.
-         Tava vieta ir muzejā, - bilda Zilonēns.
-         Tā, Zaldāt, novāc arī viņu kastē, bet Robotu uz izgāztuvi. Visi man ir apnikuši. Un tās lelles – turpat. Ak, vēl aiznes Lāci uz pagrabu. Viņš mani tracina.
-         Bet, karalien, nav iespējams aizvākt visus. Rīt atnāks vecāki ar bērniem tos pirkt.
-         Mani tas neinteresē. Kad es ko vēlos, nav nekā neiespējama. Izpildi!
-         Piedod, Katrīna, bet es nevaru.
-         Nē, nepiedošu, - kliedz lelle un izplūda asarās. Zaldātiņš galīgi apjuka.
-         Lūdzu neraudi. Saproti taču, viņi mani draugi. Pat tevis dēļ es nevaru viņus nodot. Vai tev nepietiek ar Begemotiņu?
Katrīna vairs nešņukstēja, bet raudāja pilnā balsī. Viņa spiedza un sita kājas pret zemi:
-         Aizvāc, aizvāc!!! Negribu viņus redzēt! Un pats vācies! Visi, visi vācieties!

Lelles raustīja plecus.
-         Kas viņai kaiš?
-         Ai, - viena lelle brīnījās, - jūs tikai palūkojiet. Palūkojiet, kas noticis ar mūsu karalieni. Pēc kā viņa izskatās, laikam kāds būs viņu nobūris. Kur palicis viņas skaistums?

Izdzirdējusi šos vārdus, Katrīna piesteidzās pie spoguļa un ieraudzījusi savu atspulgu, nometa to zemē. Parastā skaistuma vietā spogulī rādījās kaut kas briesmīgs. Mazā akurātā deguntiņa vietā, rēgojās kas liels un sarkans, līdzīgs kartupelim. Agrākās lielās zilās acis bija kļuvušas par maziem graudiņiem. Katrīna sāka raudāt vēl briesmīgāk:
-         tas viss jūsu dēļ! – viņa bļāva uz lellēm- Izdzen viņas, Zaldātiņ, izdzen! Jau no paša sākuma tām skauda mans skaistums.

Jo vairāk Katrīna raudāja, jo neglītāka kļuva. Seja bija plankumaina. Garās skropstas salipa, lūpas   pietūka un sāka atgādināt vardes muti. Frizūra izjuka un mati sapinkojās.
-         Ko jūs ar viņu izdarījāt! – dusmīgi iesaucās zaldātiņš. – Viņa atgādina raganu. Redzēt jūs negribu! Ejat prom!

Pirmo reizi mūžā Zaldātiņš apraudājās kopā ar Katrīnu. Bet rotaļlietas nekustējās. Tās bija tik pārsteigtas, ka to kājas nekustējās.
-         Skatieties, - teica Robots,- ar zaldātu notiek tas pats, kas ar Katrīnu. Viņš zaudē savu spēku, kļūst mazāks un viņa seja kļūst nepatīkama.
-         Kas ar mani?

Katrīna paskatījās uz Zaldātiņu un pavirzījās nost:
-         Es no tevis baidos, - rīstījās viņa. – Tu nekad tāds neesi bijis.

Zaldātiņš ielūkojās stikla lauskā :
-         Tas neesmu es.
-         Man šķiet, ka esmu uzminējis, kas tas par brīnumu, - teica visu šo laiku klusējušais plīša Lācītis. -  Un pat zinu vienu burvju līdzekli.
-         Saki to ātrāk, saki! – atdzīvojās Katrīna.

Bet Lācītis par kaut ko aizdomājās.
-         Neklusē! Es tev pavēlu! Kāds līdzeklis?
-         Tev tas nepatiks, - nopūtās Lācītis, - un visdrīzāk nepalīdzēs. Zaldātam palīdzēs, bet tev – ne.
-         Kā tas var būt? Esmu gatava izdzert jebkuras zāles. Pat visrūgtākās. Tik daudz, cik vajadzēs. Lai tikai atgrieztos iepriekšējais skaistums.
-         Nekas nav jādzer. Tas brīnumlīdzeklis atrodas katrā no mums, tikai jāiemācās ar to apieties.
-         Tad iemāci. Drīz atvērs veikalu, kā es rādīšos bērniem?!
-         Vispirms pārstāj raudāt. Nomierinies.
-         Taču runā vienreiz, nevelc garumā!
-         Ja tu vēlies atkal kļūt skaista, tad tev ir jāaizmirst, ka tu esi karaliene.
-         Tas arī ir tas brīnumlīdzeklis?
-         Jā.
-         Nē, es nekad nekļūšu par parastu lelli. Es gribu būt karaliene. Es arī esmu karaliene.
-         Es taču brīdināju, ka tev nepatiks mans līdzeklis.
-         Labi, ja tas ir vienīgais līdzeklis, kas man var palīdzēt, es vairāk neesmu karaliene. Vai visi apmierināti? – pateica Katrīna un, nometusi kroni, aizskrēja skatīties spogulī.
-         Tu mani piemānīji! Nekas nav mainījies!
-         Pareizi, tāpēc, ka tu pati neesi mainījusies. Pat noņēmusi kroni, tu turpini justies kā karaliene.

Zaldātiņš piegāja pie Katrīnas.
-         Nepārdzīvo,- teica viņš Katrīnai. – Es nezinu līdzekļa burvju spēku, bet kaut ko tavā labā izdarīt varu.

Sameklējis ķemmīti, viņš saķemmēja Katrīnai matus un sakārtoja frizūru.
-         Jūs to redzējāt, - uzprasīja Zilonēns. – Zaldātinš atkal ir kļuvis garš, stiprs, un no sejas labsirdīgs.
-         Bet kāpēc man nekas nepalīdz? – iesaucās Katrīna.
-         Tev jāpažēlo Begemotiņš un jāizlaiž tas no kastes, - teica priekšā lelles.
-         Atvainojies viņam, - palūdza Zaldātiņš.
-         Kas vēl ne, - Katrīna piesita ar kāju.

Pienāca rīts. Veikalā atgriezās pārdevējas un, ieraudzījušas Katrīnu, saskatījās.
-         Vai tā ir mūsu lelle?
-         Nezinu. Vakar tās te nebija. Lai gan es redzēju lelli tādā kleitā, bet citu, skaistu.
-         Dīvaini, iznāk ka tā ir samainīta.
-         Novieto to vistālākajā kaktā, bet viņas vietā noliec šo te Zaldātiņu. Paskaties, cik tas interesants, kā dzīvs. Tik labsirdīga seja.

Dienas laikā neviens no pircējiem Katrīnai nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Pēc pusdienu pārtraukuma Katrīna aizdomājās. Par ko? To neviens nezina. Domāja viņa arī ilgi naktī, tad piegāja pie kārbas.
-         Piedod, lūdzu,- teica viņa Begemotiņam, kurš līda ārā no kārbas.
-         Pēc manis šodien kāds vaicāja? – jautāja viņš.
-         Šodien ne, bet kādreiz tevi noteikti nopirks. Tu tikai tici.
-         Bet kur ir Lācītis, robots, lelles? – palūkojies apkārt un nevienu nepamanījis interesējās Begemotiņš.
-         Viņus visus nopirka, - nopūtās lelle. – Palikām tikai mēs.
-         Divatā?
-         Nē, vēl Zilonēns un Zaldātiņš.
-         Kāpēc tu skumsti, karalien?
-         Es neesmu karaliene, es esmu parasta lelle.
-         Kas notika, kamēr es sēdēju kārbā? – brīnījās Begemotiņš
-         Tas, ka es vienmēr palikšu neglīta. Lācīti uzdāvināja mazam zēnam dzimšanas dienā, bet izņemot viņu neviens nezina brīnumlīdzekli.
-         Par ko tu runā?
-         Tas ir garš stāsts.
-         Bet tu taču esi ļoti glīta, pat skaistāka nekā agrāk. Kas notika? No kā tu tā pārvērties?
-         Katrīna, - pasmaidīja Zaldātiņš, - tavs skaistums ir atgriezies. Atceries, Lācītis teica, ka brīnums ir mūsos pašos. Vajag tikai iemācīties ar to apieties. Tu iemācījies un brīnums notika.
-         Tu atklāji vislielāko noslēpumu, - pievienojās Zilonēns.
-         Noslēpumu? Kādu?
-         Ka visu var atrisināt bez asarām. Kad sāc pieprasīt, kliegt, raudāt, tad zaudē savu skaistumu ne tikai ārējo, bet arī iekšējo.
-         Bet kas tad tas ir iekšējais skaistums?
-         Tas ir tas, ko jūt cilvēki un kas cilvēkus visvairāk saista. Kad piedzimst kaprīze, tad zūd iekšējais skaistums. Pati tu to vari nejust, bet visi apkārtējie jūt šīs izmaiņas. Pat tad, ja tu saņem to, ko esi iekārojis, tu kļūsti netīkams citiem.
-         Kas tas par tādu skaistumu?
-         Vispirms – PACIETĪBA.
-         Man vienmēr tās trūkst.
-         Ne tikai tev, bet daudziem. Bet atšķirībā no citiem, tu jau zini noslēpumu, kā palikt skaistai un visiem patikt.
-         Paldies, tev, Zilonēn. Es vienmēr atcerēšos šo noslēpumu. Un kad man ļoti, ļoti kaut ko iegribēsies, es nekliegšu un neraudāšu, bet pacietīgi gaidīšu, kad tas, kas man kārojas, varēs piepildīties.
-         Katrīna, - pasmaidīja Zaldātiņš, - tu esi brīnišķīga.
-         Es vairāk neesmu kaprīžu karaliene, - pačukstēja Katrīna Zilonītim, - vēl arī tāpēc, ka nevēlos, lai Zaldātiņš pārstātu mani mīlēt.

Nākamajā dienā Zilonīti, Zaldātiņu un lelli vecāki uzdāvināja saviem bērniem, bet veikals saņēma jaunu rotaļlietu partiju (klāstu, vedumu).




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Kaprīžu karaliene
Kategorijā: pasakas
Tekstā: 4002 vārdi
Patīk: (novērtēt) 32
Nepatīk: (novērtēt) 23


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv