raksts
Par vardarbību pasakās

Ļoti bieži vecāki ir norūpējušies par vardarbību pasakās. Vecāki saka, ka lasot pasaka, tās vietas, kurās ir aprakstītas vardarbīgās ainas, izlaiž vai vismaz mēģina mīkstināt, pārveidojot tekstu. Kad pajautāju vecākiem par to, vai viņi kā bērni būdami arī to, ko lasīja pasakās uztvēra kā vardarbību? Lielākoties viņi ir izbrīnīti par šādu jautājumu un padomājot saka, - nē, tādas jūtas neatceros. Tad lasot nemaz nebija ne bailīgi ne šausmīgi.

Kāpēc tā? Mēģināsim pafilozofēt par šo tēmu.

Vardarbība pasaulē vienmēr ir bijusi un ir. Vārds „vardarbība” – varas darbs, darbs, kas tiek darīts ar varu, kāda viena varas izpausme pār kādu citu.

Mēģināsim uz to paskatīties bez novērtējuma, bez attieksmes vai tas ir labi vai tas ir slikti.

Paskatīsimies uz cilvēka pašu dzīves sākumu. No paša ieņemšanas brīža mazais bērns 9 mēnešus atrodas mammas vēderā, drošībā, siltumā, paēdis, ieaijāts, līdz brīdim, kad ir jādzimst. Tad sākas bērna izstumšana no paradīzes, - viņam ir jātiek cauri nelielam atvērumam, kas rada fiziskas ciešanas, iznākot laukā viņu sagaida pavisam jauna pasaule – apgaismojums, kas žilbina nepieradušās acis, atmosfēras spiediens, cita gaisa temperatūra, ir pašam jāelpo un pašam jāsāk kustināt muskuļi, lai tiktu pie ēdiena, - viena vienīga vardarbība. Un ja gadās, ka bērnam pašam nav jātiek cauri dzemdību ceļiem, bet viņu „izceļ”, tad tā ir liela vardarbība pret mammu – viņa tiek griezta.
Ja padomā, skudriņas skrien pār kauliem. Bet savādāk nevar, tā māte Daba ir ierīkojusi, ka tieši tāda ir mūsu nākšana pasaulē.

Skatāmies, kas notiek tālāk, - lai cilvēks varētu dzīvot, augt un attīstīties, cērtam kokus, lai būvētu sev mājokļus, audzējam lopus, lai pēc tam tos apēstu, - atkal, vieni vienīgi varas darbi.

Bet, lai kāds varas darbs arī nenotiktu, tad visur ir piebilde, - „tas notiek tāpēc, lai…” Lai cilvēks piedzimtu, lai dzīvotu, lai izdzīvotu. Neviens no iepriekšminētajiem varas darbiem nav bez jēgas, katram ir kāda jēga.

Ja paskatāmies uz pasakām, tad tur arī neviens no varas darbiem nav izdarīti bez jēgas, katram no tiem tāpat ir piebilde, „…lai, …” visiem notikumiem pasakās ir jēga, pat, ja tā nav virspusēji saskatāma, pasakas beigās tā atklājas, lasītājam ir izpratne, ka, ja nebūtu bijuši varonim tieši šie pārbaudījumi, ja nebūtu viņš tos uzvarējis, ja nebūtu nocirtis tās galvas pūķim, nekas nebūtu noticis, viņš paliktu tur, kur bija.

Mūsu laikam raksturīga ir pārlieku lielā koncentrēšanās uz negatīvo, vardarbība multfilmās notiek bieži vien bez jēgas. Masu mēdiju kultivētā koncentrēšanās pirmkārt uz negatīvām ziņām, uz negatīvo vēsti. Kad mēs klausāmies vai skatāmies šādas ziņas, sākumā ir emocija, bet pa galvu kaut kur dziļi šaudās jautājums: „Kāda ir jēga?”
Kāpēc tā notiek, kas ir iemesls tam, ka tik daudz negatīvā ir virspusē, priekšplānā? Kāpēc cilvēkus pirmā aizskar negatīvā ziņa? Jo tā ir iedarbīgāka, tā ir vieglāk uztverama, intensīvāka. Labā vēsts paliek ēnā, jo tā nav tik spilgta, bez enerģijas, nav tik intensīva. Tātad to nevar tik labi pārdot…

Skumji, baisi, bet patiesi. Gribas uzdot jautājumu – Kurp ejam? Un, ja šādās domās, šādā situācijā atrodoties mēs paņemam pasaku grāmatu, lai bērnam izlasītu kādu skaistu pasaku, mēs ar šausmām secinām, ka tur arī ir vardarbība!!!!

Tad ko darīt? Ļoti labs jautājums, ko darīt, lai savu bērnu pasargātu no tā visa…

Varbūt pamatjautājums ir par mums pašiem, kā sevi pasargāt no tā visa?

Agrāk, kad cilvēki bija vairāk saistīti ar dabu, ar procesiem, kas notiek dabā, tad šīs dzīvības un nāves tēmas bērniem šķita pašas par sevi saprotamas. Bērni, esot lielākā kontaktā ar dabu redzēja dabas ciklus, gadalaiku ciklus, atnākšanu – aiziešanu, iesēšanu – novākšanu, piedzimšanu- nomiršanu. Redzēja, ka kaķis noķēra un apēda peli. Tas radīja daudz jautājumu, bet, ja blakus bija zinošs un pacietīgs cilvēks, tad bērnam visas dzīves likumsakarības varēja izstāstīt un paskaidrot. Visam, kas notiek apkārt, piešķirot jēgu. Paskaidrojot bērnam, ka kaķis ēd peles, jo tāda ir lietu kārtība, nevis noslēpjot šo faktu un sarājot nekaunīgo kaķi, kurš dara pāri pelītei.

Šodien, kad bērnu audzināšanas lomu lielā mērā ir uzņēmušies TV, internets, kad fokusā ir ķermeņa kults, dažādu šovu un reklāmu kultivētās vērtības, kur par katru cenu ir jāizrāda, kurš te ir labāks, „spicāks”, „krutāks”, un, ja Tev nav tieši tas, tad Tu arī pats neesi nekas, tad tur vairs nav šī sapratīgā, likumsakarīgā, jēgpilnā dzīve. Tur viss ir ātri, strauji, spilgti, viegli. Sasniegt mērķi vajag ātri, tagad, tūlīt. Un, ja es nesasniedzu, tad es neesmu nekas.

Bet dabā tā nav. Dabā visam ir savs laiks, vieta un temps. Par to arī stāsta pasakas, jebkurš varas darbs pasakās ir ar jēgu, es vairāk runāju par tautas pasakām, kas ir no paaudzes uz paaudzi nestais tautas gara mantojums. Ļoti daudz varas darbu ir arī autoru pasakās, arī tiem ir jēga, lai arī autors savās pasakās ir ielicis savu sāpi un savu redzējumu par grūtību pārvarēšanu.

Ja paskatāmies dabā, neviens asns nevar no zemes izspraukties un izaugt, nepārvarot grūtības. Tam sākumā ir jāpieliek spēks, lai pārplēstu savas sēklas apvalku, tad, lai izsprauktos cauri zemei. Un tikai tad var viņu ieraudzīt. „Pārvarēt”- tātad, kaut ko atkal darīt ar varu. Atkal pielietojot varas darbu. Un tam atkal ir jēga.
Visu iepriekšierakstīto es nerakstu tāpēc, lai attaisnotu vardarbību, bet lai mēs varētu iemācīties atšķirt un ieraudzīt, ka visam šajā pasaulē notiekošajam ir vieta un jēga. Bailes mūsos rada bezjēdzīga vardarbība. Varas darbs, kuram nav jēgas. Un tā, kā šobrīd pasaulē mums apkārt ir ļoti daudz šādas vardarbības, mēs apjūkam, nesaprotam, nemākam atšķirt.

Ko bērniem lasīt?

Jālasa tas, ko mēs paši saprotam, kam redzam jēgu. Bērna dvēseli attīsta, audzina viss, kas tajā ienāk. Tāpēc mums, vecākiem, ir jābūt modriem, jāsaprot, jāizglītojas pašiem. Mums ir arī jāiemācās savas traumas nenodot bērniem. Pašiem jāmāk atšķirt lietas, saprast lietas, lietu kārtība un pasaules kārtība. Mēs nevaram izolēties no pasaules, kāda tā ir un nevaram pasargāt savus bērnus pilnībā no pasaules ietekmes. Mums ir jāsasniedz līmenis, lai bērni var saprast pasauli un būt spējīgi izvēlēties, ko tad paņemt no šīs pasaules, kā tajā dzīvot „ilgi un laimīgi”.

Tautas pasakās ir daudz vardarbības, bet, ja mēs paskatāmies, paanalizējam, tad varam ieraudzīt, ka katrai vardarbīgai darbībai ir sava jēga, izejot cauri katrām grūtībām, izcīnot katru kauju, pasakas varonis kļūst stiprāks, viņš iegūst kaut ko, kas viņam pirms tam nebija.

Kā jau es rakstīju arī grāmatā „Pasakas dziedinošais spēks”, uz pasakām mēs varam paskatīties arī no tāda rakursa, ka viss notiekošais pasakās ir notiekošais mūsos. Tās ir mūsu iekšējās cīņas ar mūsu iekšējiem „dēmoniem”, kā atklāja K.G. Jungs, cīņas ar mūsu „Ēnu”.

Bērnam augot, ir jāizcīna ļoti daudzas iekšējās un ārējās cīņas, jāiemācās dzīvot sociumā, kur ir prasība atbilst normām. Un tā, mīļie vecāki, no mūsu puses ir tīrākā vardarbība. Iedomājieties – mazo, brīvo dvēselīti mēs iežņaudzam sabiedrības izdomātu, pieņemtu likumu žņaugos un vēl gribam, lai viņš ir laimīgs…
Un te talkā var nākt tautas pasakas, kurās visas šīs cīņas ir aprakstītas, cīņas, kas vainagojas ar uzvarām, pilnas ar stratēģijām, ar padomiem, kā to darīt un ko darīt, kā nonākt līdz uzvarai. Kā uzvarēt savus iekšējos dēmonus, kā ārējos pretiniekus, kuru brīdi nogaidīt, kuru brīdi būt uzmanīgam, kuru brīdi var izmantot spēku, kuru – gudrību un kuru brīdi ir jāķeras arī pie viltības.




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Par vardarbību pasakās
Kategorijā: publikācijas
Tekstā: 1795 vārdi
Patīk: (novērtēt) 14
Nepatīk: (novērtēt) 11


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv