raksts
Kāpēc daži cilvēki necieš bērnus

«Bērni – mūsu nākotne.» Šo saukli zinām un varam droši skandēt. Ko darīt tiem cilvēkiem, kuru domas ir citādas? Iespējams, viņi vienkārši negrib bērnus vai viņus kaitina pat bērnu čalas pagalmā vai smiekli sabiedriskajā transportā. Uzklausīsim cilvēku viedokļus un ģimenes psihoterapeites, marte meo terapeites Sarmītes Bambānes (http://www.gimenei.lv/) komentārus.

Viedokli izsaka vecpuisis (33 gadi)

Manai nepatikai pret bērniem ir vairāki iemesli. Pirmkārt, tā ir valsts politiskā un ekonomiskā sistēma. Man jādomā par to, kā mani pēcnācēji te jutīsies, vai būs laimīgi un priecīgi un vai viņiem šai valstī būs iespēja dzīvē kaut ko sasniegt. Pašreizējā Latvijā man nerodas iespaids, ka tas būs iespējams.

Otrkārt, tā ir apkārtējā vide. Lielā mērā tieši tā bērniem rada vērtību sistēmu. Vecāki var būt ļoti pozitīvi cilvēki, var ļoti labi audzināt bērnus, taču vides ietekmi nevar noliegt, un pašreizējos apstākļos tā paliek arvien negatīvāka. Piemēram, pirms 20 gadiem par narkotikām atklāti nerunāja, pašlaik tās reklamē pilnīgi atklāti. Ja tu jauniešu kompānijā pateiksi, ka narkotikas – tas ir slikti, par tevi sāks smieties, jo zālīte jau neesot nekāda narkotika, tas pat ir moderni.

Mainījušies kopīgie ģimenes paradumi. Abi vecāki parasti strādā vairākos darbos, maz laika atvasītei, kā rezultātā bērns nesaņem no vecākiem pietiekamu uzmanību un aug, tā sakot, savā vaļā. Agrāk pietika iztikšanai un ne tikai, ja strādāja normālo darba laiku, un pārējo laiku un pūles varēja veltīt bērna audzināšanai. Bērni, sevišķi laukos, no mazotnes piedalījās saimniecības darbos, kaut vai simboliski. Tādējādi saglabājās vēl labāks kontakts ar vecākiem.

Bērniem jāveido pareizs priekšstats par darbu. Tagad tas ir deformēts – smagi strādāt nav moderni, jo tik un tā nepietiek, gudri cilvēki visu sabīda caur pazīšanos.

Vērtību deformēšanos labi ilustrē kreditēšanas politika. Cilvēki neaizdomājās, ka kredīts būs arī jāatdod. Nesen, kad visi ņēma kredītu, citi smējās, kāpēc es to nedaru. Kad vaicāju, kā viņi domā kredītu atdot, skanēja atbilde – Kas tad par to uztraucas? Gan jau kādreiz. Un pats trakākais – sabiedrība to atzina par pareizu. Visi tā dara, un tāpēc tas tiek uzskatīts par labu.

Trešais iemesls – man fiziski nepatīk mazi bērni. Viņu smarža, veidols, forma u. tml. Man šis skats ir nepatīkams. Zīdaiņi man it īpaši nepatīk.

Kad bērns sāk patstāvīgi pārvietoties un runāt, rodas ceturtais iemesls manai nepatikai pret bērniem – būt atbildīgam par viņiem 24 stundas dienā, kamēr viņi izaug. Bērniem visu laiku jāvelta uzmanība un ar viņiem jāspēlējas, es tādas problēmas negribu un negribu veltīt savu laiku bērniem, jo man jau tā ir maz laika – visu laiku jāņemas pa darbiem. Neesmu gatavs līdz mūža galam palikt bez brīvā laika, jo ar bērniem pavadītais laiks jau nav brīvais laiks – viņi spēlējas, un tu viņus vaktē.

Vēl tāds jautājums – kāpēc cilvēki vispār rada pēcnācējus? Instinkti diktē, ka mūsu gēniem jātiek nodotiem nākamajām paaudzēm. Ir arī vēsturiskais aspekts – cilvēki vēlas, lai dzimta turpinās, lai ir kam atstāt fizisko un garīgo mantojumu un lai vecumā mēs nebūtu vieni, lai par mums rūpētos. Savu gēnu nodošanas instikts man nav izteikts. Patiesībā cilvēka atstātais garīgais mantojums ir daudz būtiskāks. Aristoteli taču neviens neatceras tāpēc, ka viņam bija daudz bērnu, bet gan viņa devuma dēļ.

Latvijā bērni nevarētu realizēt savu potenciālu, tātad es tik un tā Latvijā paliktu viens, un mana saikne ar viņiem būtu sazvanīšanās svētkos. Ceru, ka pašam tomēr nevajadzēs strādāt ārzemēs, esmu no tiem, kas mīl šo zemi, bet nīst valsti. Negribu zaudēt radu, draugu loku, tikai lai varētu uzlikt uz maizītes sviestiņu. Cik manos spēkos, centīšos to nopelnīt tepat Latvijā, tikai bez papildu rūpēm par bērniem.

Bērnu klaigāšana uz ielas vai līdzīgas darbības man, protams, rada psiholoģisku diskomfortu, taču uz bērniem par to dusmoties nav jēgas, tas neko nemainīs, jo tas ir audzināšanas jautājums. Par to jārunā ar bērnu vecākiem.

Psihoterapeites komentārs

Jauki, ka vīrietis varējis būt patiess savās domās. Viņš atbildīgi izturas pret bērnu radīšanu un apzinās, ka nevarēs veltīt laiku un rūpes bērnam. Caur rindām var nojaust, ka cilvēks iekšēji izjūt aizvainojumu par to, ka nevar īsti realizēt savas vēlmes dzīvē, dzīve vairāk sanāk kā cīņa, nevis kā dzīvotprieks.

Viedokli izsaka potenciālā vecmāmiņa (51 gads)

Viens bērns man ir, bet par otru es domāju – nekad mūžā! Bērni raud, brēc, nerunā un nepasaka, kas vainas, kakā. Tas bija briesmīgi – kā nomaini autiņu, tā uzreiz atkal jāliek jauns. Pēc tam, kad jau sāk staigāt, neskatās, kur iet, skrien ar galvu visās iespējamās vietās, iekuļas nepatikšanās, visu laiku jāuzmana, un es vienkārši nevaru tādam izskriet līdzi. Mazi bērni ir briesmīgi. Bērns varēja piedzimt uzreiz ar pasi kabatā.

Vai tās ir pārejošas grūtības? Nu, jā. Mans dēls ir pieaudzis, un nu man patīk, ka man ir dēls. Mokas nav bijušas par velti – es jūtu drošu viņa atbalstu, tādēļ bija vērts paciest. Dēls nav no tiem, kas mātei atņem pensiju un labi, ka atstāj dzīvu. Dēls strādā ārzemēs un palīdz man materiāli. Kaut kas nav pareizi mūsu ekonomikā, izdevumu un ienākumu proporcijās. Dēla alga mēnesī ir lielāka nekā Latvijas prezidentam.

Savu bērnu sāku cienīt tad, kad 2. klasē viņš rajona matemātikas olimpiādē dabūja pirmo vietu. Tad es nodomāju – likās tāds pats dauzoņa kā visi, bet laikam tomēr no viņa kaut kas būs.

Par brēcošiem bērniem transportā? Parasti es nepievēršu uzmanību, bet, ja nu ieraugu, tad nodomāju – nabaga mammas. Kā viņas to var izturēt un paveikt? – Jāstaigā apkārt ar ratiņiem. Ja līdzi vēl divi bērni, tad viens brēc, otrs dauzās. Kā to visu var izdarīt?

Psihoterapeites komentārs

Vecākiem piemīt dabiskās prasmes, kas nepieciešamas, lai rūpētos par bērnu. Vieniem tās ir vairāk attīstītas, citiem varbūt mazāk, bet tas nenozīmē, ka to vispār nav. Tikt galā ar bērnu nav sarežģīti, ja iemācās bērnu redzēt tiešā un pārnestā nozīmē. Saskarsmes brīži ar bērnu spēj dot arī prieku, radīt gandarījumu, tikai ne visi vecāki šos labos brīžus spēj ieraudzīt un padarīt lielākus.

Neciest bērnus un apzināti izvēlēties dzīvi bez bērniem – divas dažādas lietas

Ja cilvēks izvēlas dzīvi bez bērniem:

  • tā ir atbildības uzņemšanās par savu izvēli – iespējams, karjera būs pirmajā vietā, un tādējādi sabiedrībai būs lielāks ieguvums;
  • iespējams, tās ir bailes, kas vada šo izvēli – bailes būt sliktam tēvam vai mātei, bailes par to, ka var piedzimt slims bērns (tas ir nopietns iemesls), bailes par to, vai spēs nodrošināt bērnam materiālo labklājību, bailes, ka zaudēs savu neatkarību (jo ar bērnu visu laiku jānodarbojas), bailes no atbildības.

Ja cilvēkam pašam šāda situācija nav pieņemama, ar partneri var pārrunāt baiļu iemeslus, var uzklausīt draugus un paziņas, kuriem ir bērni, vai aprunāties ar speciālistu.

Ja pieaugušais necieš bērnus, tam var būt dažādi iemesli

  • Ja cilvēks ir gados, pensijas vecumā un viņš grib mieru un klusumu, maza bērna klātbūtne tiešām var radīt negatīvas emocijas, jo bērns trokšņo, raud utt.
  • Ja cilvēkam nav bijis nekāds kontakts ar maziem bērniem, viņš ģimenē bijis vienīgais bērns un uzturējies pieaugušo sabiedrībā, arī tad saskarsme ar bērnu var radīt dažādas emocijas: trauksmi, nepatiku, izbīli. Cilvēks, iespējams, nezina, kā runāt ar mazu bērnu – vai viņš saprot, ko viņam saka, un kā lai zina, ko viņš grib? Cilvēkam nav bijusi pieredze, kā apieties ar mazu bērnu.
  • Nepatikai pret bērniem var būt arī ļoti personisks iemesls. Iespējams, pieaugušais ir piedzīvojis traumatisku pieredzi bērnībā – kāds pret viņu ir vardarbīgi izturējies (fiziski, emocionāli, seksuāli). Arī pamešana novārtā un nerūpēšanās ir vardarbība.
  • Iespējams, pieaugušais nav saņēmis pietiekami daudz rūpju, iejūtības, cieņas un mīlestības no saviem vecākiem. Ģimenē bijušas attiecības bez emocionāla siltuma, un tas ir izraisījis cilvēka noslēgšanos, neuzticēšanos un vēlmi izvairīties no sabiedrības, kur ir bērni. Grūti ir dot otram to, ko pats neesi saņēmis.
  • Iespējams, bērni norāda uz cilvēka vājajām vietām, izsauc kādu reakciju, visbiežāk dusmas. Iespējams, cilvēks pie sevis klusībā apskauž bērnus par to, ka viņi jūtas brīvi, atraisīti, enerģiski, varbūt arī viņš vēlētos tāds būt, bet iekšējie uzstādījumi to neļauj.

Ko darīt? Domājams, katrs pats apzinās, kāda iemesla dēļ necieš bērnus. Iemesls var būt emocionāli neatrisinātas lietas, situācijas, pārdzīvojumi pagātnē. Tas jāsāk apzināties un jāveido iekšējais dialogs pašam ar sevi, mēģinot tikt tam pāri, ja tas pašam vai citiem traucē.

SKATĪT RAKSTU ORIĢINĀLĀ




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Kāpēc daži cilvēki necieš bērnus
Kategorijā: publikācijas
Tekstā: 2023 vārdi
Patīk: (novērtēt) 14
Nepatīk: (novērtēt) 13


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv

tejasistaba.lv