raksts
Māmiņ, kā es piedzimu?

Māmiņ, kā es piedzimu?

Tikai nevajag lolot ilūzijas, ka ar vienu atbildi bērna ziņkāre būs apmierināta. Jautājumi birst kā no pārpilnības raga. Bieži vien atbildēt ātri un nemulstot ir grūti Gunita Nagle

Konsultējusi radošā psiholoģijas centra “Ģimenei” psiholoģe Sarmīte Bambāne

Mūsdienās pat divgadnieki un trīsgadnieki netic, ka mamma un tētis viņu atrada kāpostos vai viņu, pavisam plikiņu, atnesa stārķis. Ja arī kāda tante vai onkulis tā pajoko, mazais aizdomu pilns groza galvu – nu, nē, tik vienkārši tas nenotiek.  Bērni zina, ka mammas savus mazuļus kādu laiku nēsā vēderā un tad viņi no turienes tiek ārā – tik maziņi, ka ar viņiem pat parotaļāties nevar. Kad četru, piecu un sešu gadu vecumā prātnieki sāk uzdot jautājumus, māmiņa un tētis aptver – vajag daudz apķērības un zināšanu, lai vienkāršiem vārdiem un godīgi izstāstītu, kā tad bērns ierodas šajā pasaulē.   

Jautājums kā eksāmenā

Vispirms bērni aptveni trīs, četru gadu vecumā atklāj, ka zēni un meitenes, sievietes un vīrieši ir atšķirīgi. Ar lielu un absolūti tīru ziņkārību mazie pasaules atklājēji izpēta, kas puikām ir tāds, kā nav meitenēm, un otrādi – kas bižainajām un astainajām ir citādāks nekā zēniem. Ja ģimenei ir tradīcija kopā iet pirtī, bērni vienkārši zina, kāda ir pieaugusi sieviete un kāds – vīrietis. Taču var gadīties, ka bērni tincina māmiņu un tēti par to, ko un kāpēc viņi slēpj aiz mazajām biksēm un krūštura. Parasti tie ir ļoti konkrēti jautājumi, uz kuriem vajadzīga īsa un skaidra atbilde – bērniem ir svarīgi tikai noskaidrot sev interesējošo jautājumu. Un viss.  Tomēr visi bērni agrāk vai vēlāk aizdomājas par to, kā tad viņi ieradušies šajā pasaulē. Parasti interese par to rodas četru, piecu vai sešu gadu vecumā un tad viņi mammai vai tētim skaidri un gaiši pajautā: “Kā es piedzimu?”  Reizēm gan bērni baidās vai piesargājas uzdot pieaugušajiem netīkamus jautājumus. Tā visi bērni mēģina izprast, ko nozīmē “nomirt”. Ja kāds no tuviniekiem ar neizpratni reaģējis uz jautājumu “Kur tu būsi, kad nomirsi?”, bērns var arī pieņemt – ir jautājumi, ko labāk nemaz neuzdot. Tomēr pat tad, ja bērni neuzdod jautājumus, vecākiem jābūt gataviem vienam no mammas un tētu pienākumu veikšanas lielajiem eksāmeniem – skaidrot, kā bērns nokļūst māmiņai vēderā, kā tajā deviņus mēnešus aug un kā piedzimst.

Grāmata padomdevēja vietā

Iespējams, viņiem pašiem, kopā ar atvasīti šķirstot grāmatas, kur stāstīts, ka putni izšķiļas no olām, bet kaķēni piedzimst kaķenei, jāpajautā – vai tu gribi zināt, kā ieradies pasaulē? Pēc atbildes noteikti būs redzams, vai bērns ir par to domājis vai viņam tas ir svarīgāki. Kad mamma un tētis palikuši aci pret aci ar bērnu un jautājumiem par viņa ierašanos pasaulē, kļūst skaidrs, ka, ai, ai, nav nemaz tik vienkārši to izstāstīt bez mulsuma un vienkāršā, bērniem saprotamā valodā.  Turklāt skaidrojumam jābūt atbilstošam bērna vecumam – piecgadīgajam un desmitgadīgajam par bērna ieņemšanu, veidošanos un dzimšanu jāstāsta gandrīz kā divās dažādās valodās.  Iespējams, vecāki jūtas bezpalīdzīgi un tad nu cits nekas neatliek, kā ģimenes loceklim godīgi atzīt – šis jautājums ir tik sarežģīts un nopietns, ka man nāksies kā palīgu sev sameklēt kādu grāmatu par šo tēmu.

Rada mamma un tētis

Visbiežāk ir grūti rast vārdus, lai izstāstītu, kā bērniņš tiek ieņemts. Piecu, sešu gadu vecumā bērnam var skaidrot, ka bērnus rada tētis un mamma, ka tikai no viņu abu mīlestības var rasties mazulis.  Tālākais stāts par mīlēšanos ir atkarīgs no bērna vecuma. Taču piecgadīgajam ķiparam var stāstīt, ka tēta sēkliņa ieplūda mammītē, atrada viņas sēkliņu, saplūda un tad “radies tu”. Mazajiem nevajag garu izklāstu, ja viņi par to neinteresējas, jo ātrākais, astoņu gadu vecumā bērni var sākt izrādīt ziņkāri par to, kā cilvēki mīlējas.  Tātad mazajiem bērniem par detaļām jāstāsta vien tad, ja ir interese. Savukārt stāstījumā desmitgadīgam bērnam lietot vārdus kā “dzimumloceklis”, “maksts”, “spermatozoīds” un “olšūna”. Kad bērni sāka interesēties par to, kas ir sekss, viņi ir gatavi detalizētiem skaidrojumiem. Taču nevajadzētu pieļaut, lai kautrēšanās vai mulsuma dēļ bērna jautājumi paliktu neatbildēti. Ja atbildes netiks atrastas pie mammas vai tēta, tās tiks meklētas pie draugiem, bērnudārza vai skolas biedriem, iespējams, krustvecākiem vai audzinātājām.  Neviens savu bērnu nepazīst labāk par viņa vecākiem un viņiem būs visvieglāk atrast īsto veidu un vārdus, kā izstāstīt par bērna ieņemšanu tā, lai atvasīte saprastu. Tikai māmiņa un tētis var pastāstīt, ka mīlēties patiesās attiecībās, kurās rodas bērni, ir skaisti un dabīgi. Bērnam ir patīkami zināt, ka viņš ir radies mīlestībā un ar prieku. Turklāt sarunas par šo tēmu atvērs durvis uz savstarpēju uzticēšanos ģimenē – bērns zinās, ka var uzdot jebkurus, pat vismulsinošākos, jautājumus saviem vecākiem.

Gaidot brālīti vai māsiņu

Par to, kā bērniņš aug mammas vēderā, visbiežāk rodas interese tad, kad ģimenē ir gaidāms mazākais brālītis vai māsiņa. Parasti tad ir arī īstais laiks, lai aktīvi izsekotu līdzi visam grūtniecības laikam. Tādā veidā bērns arī pamazām pierod pie domas, ka nu viņš būs lielais brālis vai māsa.  Lai mazajam būtu skaidrāka izpratne par to, kā viņš auga vēderā un kā tagad veidojas jaunākais ģimenes loceklis, iespējams, atkal jāsalūko pēc kādas grāmatas vai bukleta, kur redzama augļa attīstība deviņu mēnešu garumā. Aplūkojot zīmējumus vai fotogrāfijas, ir viegli izstāstīt, ka mazulis barojas caur nabassaiti vai speciālu caurulīti, viņš peld augļūdenī, aug, kustas, spēlējas.  Gaidību laikā var lielajam bērnam ik pa laikam pastāstīt – nu tavam brālim vai māsai ir izveidojušies pirkstiņi, sāk augt matiņi, tagad viņš atvēris actiņas, bet nu jau var dzirdēt tavu trokšņošanu un atbild tai, piebungājot pa mammas vēderu. Iespējams, ka bērnam var parādīt sonogrāfijas attēlus vai arī var paņemt līdzi bērnu uz sonogrāfijas izmeklēšanu, kur bērns varēs apskatīt datora ekrānā jaunāko ģimenes locekli un pamāt viņam ar rociņu.

Atveras vārti pasaulei

Mammas, kuru bērni pasaulē ieradušies ar ķeizargriezienu, nereti priecājas, cik viegli to izstāstīt – parādi rētu vēdera lejasdaļā, un viss skaidrs.  Bet bieži vien bērni vai nu no ilustrācijām grāmatās, vai no citu bērnu stāstītā uzzina, ka vairums bērnu piedzimst no vietas, kas atrodas mammai starp kājām. Nevajag kautrēties pastāstīt, ka bērniņš ieradās pasaulē pa vārtiem, ko sauc par dzemdes kaklu. Tā tas ir. Vārtiņi lēnām atveras un bērniņš piedzimst – vispirms parādās viņa galviņa, tad pleciņi un visbeidzot viss bērnelis, iespējams, neapmierināts, ka šeit nav tik silti un labi kā vēderā. Taču, ticis pie mammas un vēlāk pagaršojis arī pieniņu no krūts, jaundzimušais saprot – viss kārtībā.  Nevajag bērnam slēpt, ka reizēm dzemdības ir grūtas, varbūt ilgas, ka tās sagādā sāpes! Taču jāuzsver, ka māmiņa un tētis to tik un tā atceras kā skaistu pārdzīvojumu. Jo tieši pateicoties tam visam pasaulē ir vēl viens brīnišķīgs un mīļš cilvēks.   Ja bērni ar saviem vecākiem var izrunāties par savu piedzimšanu, tad diezgan droši var teikt, ka viņu starpā nav noslēpumu. Tas satuvina visu ģimeni un vēlāk, kad bērniem tuvosies pubertitātes gadi, viņiem būs viegli visu, kas viņus interesē, pajautāt savai mammai vai tētim. Viņi zinās, ka atbildes būs un tās būs godīgas.

Varbūt saglabāt brīnumu?

Stāstot bērnam visu patiesību par viņa ierašanos pasaulē, nevajag ignorēt savu ticību Dievam vai aizmirst par pasakām! Ja tā ir tava visdziļākā pārliecība, ka bērna rašanās ir brīnums, kādēļ to viņam nepateikt? Kāpēc nepastāstīt, ka bērni pirms ieņemšanas ir kā mazi eņģelīši, kas jau uz mākoņa maliņas tirina kājiņas un izvēlas sev vecākus?  Kādēļ nepateikt, ka no debesīm uz zemes bērniņus pavada eņģeļi, lai viņiem nebūtu vieniem pašiem bail pirmajā lielajā ceļojumā? Mēdz teikt - kad piedzimst bērniņš, pie debess juma parādās jauna zvaigzne. Kādēļ ne? Kad tavs bērns būs paaudzies, jūs kādreiz abi gulēsiet zem augusta zvaigžņotajām debesīm un varēsiet meklēt viņa zvaigzni. Bieži vien racionālajos skaidrojumos pazūd kāda šķipsniņa brīnuma. Taču dzīvē tāpat skarbuma ir gana daudz. Kamēr bērns vēl tic pasakām, nevajag liegt viņam mazliet burvju putekļu.




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Māmiņ, kā es piedzimu?
Kategorijā: publikācijas
Tekstā: 1973 vārdi
Patīk: (novērtēt) 16
Nepatīk: (novērtēt) 11


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv

tejasistaba.lv