raksts
Pasaka par Kasperu

eiz sensenos laikos, vientuļā mājiņā, meža vidū dzīvoja spociņš Kaspers. Māja bija tik veca, ka pa tās sasistajām logu rūtīm bieži virpuļoja vējš. Negaisa laikā mājas bēniņus par savu patvērumu izmantoja meža putniņi. Tās apakšējos stāvos mitinājās kāda ģimene – divi mazi puišeļi un viņu vecmāmiņa. Kaspers kopā ar kādu sikspārņu pārīti apdzīvoja vecā nama bēniņus, Tie bija ļoti putekļaini un nemitīgi čīkstēja un krakšķēja. To vienīgā bagātība bija senas grāmatas, kurām bija tik nodzeltējušas lapas, ka pat Kaspers brīžam uztraucās, ka tām, kas nenotiek, sevišķi, ja uz bēniņiem ālēties – bija uzskrējuši mazie puišeļi. Viņam tie patika, bet svarīgākas tomēr bija grāmatas un klusums, kas pārņēma un ieskāva māju vakaros, kad mazie tika nolikti gulēt. Kad Kasperam gribējās ar kādu parunāt, viņš labprāt runājās ar sikspārņiem, jo tie viņu netraucēja ar savām atbildēm, dienā tie nodevās saldam miegam, bet naktīs lidoja apkārt, naktstauriņu medībās.

Kaspers ar savu dzīvi būtu pilnība apmierināts, ja vien ne trakais postošais viesulis, kurš pamatīgi ieskrējies svieda pa gaisu Kaspera lielāko dārgumu – grāmatas, to izplēstās, nodzeltējušas lapas, kas bezpalīdzīgi virpuļoja putekļainajos bēniņos, kā arī mazo zēnu klaigas, cīniņi un aurēšana spēja iedvest Kasperam šausmas un viņš laidās prom no bēniņiem drošāka patvēruma meklējumos, uz kurieni viņš spētu paņemt līdz savas grāmatas – prom no ziņkārīgajiem puišeļiem un niknā viesuļa. Viņš iemantoja mieru – vientuļš laizdamies pāri smaržīgām egļu un priežu galotnēm, sidraba mēness apmirdzēts. Viņš bieži aizlaidās līdz jūrai, lai nomierinātu satraukto prātu, klausīdamies ritmiskajā viļņu šalkoņā..

Te, kādā vēlā rudens vakarā, laizdamies virs meža viņš ieraudzīja cauri mežam skrienam mazu noraudājušos meiteni, tās mazie solīši tiktu pilnībā sūnu apslapēti, ja ne lūstošo, sauso koku zaru krakšķi, kas reizumis atbalsojās naktī. Kaspera sirds sažņaudzās žēlumā pret mazo meiteni un nolēmis, lai viņu nebiedētu, pārvērsties lielā, baltā, pūkainā sunī. Kad mazā meitene ieraudzīja skaisto – neparasto suni, tās asaras pārstāja līt un viņas sejā uz mirkli atblāzmoja smaids. Kaspers ar purnu pieskārās viņas rokai, lai izvestu laukā no meža – viņš gāja pa priekšu, meitene viņam sekoja. Kad iznākuši klajumā pie kādas jaukas mazas mājiņas, kuras logos aicinoši mirdzēja silta uguntiņa, Kaspers mazliet pagrūda viņu uz mājiņas pusi, viņš jau velējās atgriezties atpakaļ pie savām grāmatām nevis rūpēties par trakiem bērniem..

Viņš saprata, ka viņa cerības uz mieru šonakt ir pilnīgi veltas, jo ieraudzījusi jauko namiņu, mazā meitene atkal uzsāka gauži raudāt un pametusi apmulsušo Kasperu pļavā, skriešus atgriezās mežā. Sapratis, ka šonakt viņam nekas cits neatliks, kā vien vest mazo meiteni pie sevis uz bēniņiem. Viņš nogūlās viņai pie kājām un teica, lai viņa kāpj tam mugurā, mazā meitene bija pārāk nogurusi, lai baidītos, viņa uzrāpās lielajam sunim mugurā un viņi lidoja uz Kaspera bēniņiem pāri priežu un egļu galotnēm, caur smaržojošo nakti, sienāžu sisināšanas un vientuļu suņu reju pavadīti. Šis aizraujošais piedzīvojums nožāvēja mazās meitenes asaras, viņa pat reizumis, iespiedzās priekā, kad Kaspers veica kādu straujāku manevru..

Nokļuvusi Kaspera bēniņos, meitene ielīda stūrī nosviestu vecu drēbju kaudzē un ierušinājusies tūlīt aizmiga. No rīta, putniņu čivināšanas pamodināta, viņa sev pie kājām pamanīja guļam lielo, mīļo suni. Aplūkojusi bēniņus, viņa nespēja atraut skatienu no skaistas, lielas ar mirdzošiem dārgakmeņiem inkrustētas grāmatas, viņa pielēca kājās un devās pēc tās.. To paņēmusi viņa ērti iekārtojās vecā, čīkstošā krēslā un sāka lasīt. Kad viņa aizvēra grāmatu, bija jau vēls vakars, viņa pasauca suni un apņēmīgi kā jaunu spēku sajutusi, viņam teica, ka ir gatava doties mājās. Kaspers atviegloti nopūtās – beidzot viņš atkal paliks viens..

Kad aiz mazās meitenes aizcirtās mazā namiņa durvis, ilgi gaidītā atvieglojuma vietā Kaspers sajuta skumjas, it kā būtu zaudējis kādu tuvu draugu, viņš pēkšņi sajuta, līdz šim neiepazītas jūtas, viņam gribējās palikt un sargāt mazo meiteni, bet tad viņš pēkšņi atcerējās, savas pavisam novārtā pamestās grāmatas un steidzās atpakaļ pie tām. Nokļuvis bēniņos viņš atviegloti nopūtās – beidzot viens. Tad viņš atkal sajuta nemieru, šoreiz viņš nevarēja saprast, kādēļ mājā tāds klusums, viņš klusām devās lejā uz pirmo stāvu, lai apskatītos vai ar mazajiem zēniem viss ir kārtībā, ieraudzījis tos saldi aizmigušus, viņš sajuta lielo maigumu, kas viņu pārņēmis, viņš pēkšņi sajutās bezpalīdzīgs, jo saprata, ka nekas vairs nebūs pa vecam, viņš saprata, grāmatas un sikspārņi pēkšņi ir zaudējuši savu lielo nozīmi viņa dzīvē un, ka to vietu pēkšņi ir ieņēmusi mazā meitene un mazie puiši, ka viņš vēlas tos sargāt un piedalīties viņu dzīvē, bet viņš tā īsti vēl nezināja, kā to izdarīt. Viņš cerēja, ka atbildi varēs atrast tanī pašā grāmatā, kuru izlasīja mazā meitene. Iededzis sveci viņš sāka lasīt grāmatu, bet atbilde rokā nedevās, viņš tikai redzēja, ka tā visa ir pārpilna ar viņa nakts lidojumu aprakstiem, ar interesantu grāmatu aprakstiem un recenzijām. Neticis gudrs viņš pikts grāmatu aizvēra. Viņš visu nakti klīda no stūra uz stūri pa saviem bēniņiem, bet tā arī nerada atbildi, arī no ļaunā viesuļa ne miņas, Kaspers šoreiz tam parādītu! Neticis gudrs viņš nolēma uzmeklēt mazo meiteni, viņš atrada viņu ravējam zemeņu dobes pie mazā namiņa. Viņš pasauca viņu pie sevis, bet viņa tik pakratīja galvu, ka ir aizņemta un neravēt nedrīkst. Pārlīdis pāri žogam, jo vārti bija aizslēgti, viņš piegāja meitenei klāt. Kad viņa ieraudzīja mazo spoku, viņa ļoti sabijās, bet Kaspers teica, ka tas taču ir viņš no mājiņas mežā, vai tad viņa viņu ir aizmirsusi. Meitene pasmaidīja – „Nu ko tu, es tikai nedrīkstu ne ar vienu runāt, jo man ir jāravē zemenes!” Tad viņš ātri tapa neredzams, lai viņi varētu sarunāties, bet netiktu pieķerti. Viņš viņai jautāja par to, ko viņa ir izlasījusi grāmatā, par to, kā viņš var viņai palīdzēt un palikt tuvumā. Viņa atkal pasmaidīja un tam teica, ka viņš jau ir palīdzējis, jo grāmatā viņa ir redzējusi sevi lielu, neatkarīgu un stipru kā uzvarētāju savā dzīvē, viņai vairs neviens neko nevar padarīt. Un tas viņai dos spēku izaugt un piepildīt savus sapņus. Kaut arī pārvarot šķēršļus un grūtības, viņa zaudēs daudz laika no savas dzīves, bet ieguvumi būs tā vērti.

Viņi saprata, ka mūžam paliks draugi un ka Kaspers nāks ciemos pie viņas, bet viņam jābūt neredzamam, lai meitenei nebūtu nepatikšanu..

 Kaspers ļoti lepojās ar savu grāmatu un tās brīnumainajām spējām. Viņš vēlējās arī mazajiem puišeļiem parādīt šo brīnumaino grāmatu, bet tad saprata, ka tie vēl ir par mazu. Nu nekas es to viņiem paradīšu, kad tie izaugs un steidzās mājās. Bet cik ļoti vīlies viņš bija, kad ieraudzīja, ka visa māja ir kļuvusi sveša, tā bija tikko kā svaigi nokrāsota, pat mājas durvis bija nomainītas, viņš pavisam saskāba, kad ieraudzīja, ka arī bēniņi ir iztīrīti, ļoti skaisti izremontēti, pat jauni logi tajos salikti. Kad viņš ieraudzīja visļaunāko, viņš to jau bija nojautis – viņa grāmatas, arī tā īpašā, nekur vairs nebija manāmas. Kļuvis neredzams, viņš atrāva vaļā durvis un kā traks, nikns viesulis nēsājās pa visu māju, sagāzdams puķu podus un vāzes, raustīdams aizskartus un cirzdams durvis. Tiklīdz viņš ieraudzīja mīļi rotaļājamies abus mazos puišus, viņu pārņēma miers un viņš nolēma, ka varēs pats viņiem izstāstīt, savu spēju robežās gan par to, kas bija, gan par to, kas būs...

Kolīdz viņš viņiem piegāja klāt, kāds šausmīgs spēks kā viesulis viņu iegrieza – viņš pārvērtās skaistā jaunā sievietē, kuru ieraudzījuši bērni metās viņai klāt saukdami – māmiņ, māmiņ, kur tu biji tik ilgi! Mēs tevi tā gaidījām! Viņa pastāstīja, ka ļauns burvis bija viņu nobūris, bet nu viņa ir atpakaļ un paliks ar saviem mīļajiem dēliem kopā vienmēr. Tad viņi ātri saģērbās un devās braukt ar ragavām, tur bija ļoti daudz bērnu un viņi satika arī mazo meiteni, viņi paņēma viņu līdz svinēt māmiņas dzimšanas dienu. Tur bija viss - gan dzimšanas dienas torte, gan mūzika un smiekli, pat gaviļnieces mešana gaisā!

No šī brīža viņi visi dzīvoja kopā laimīgi. Mūzika, smiekli un dziesmas jaukajā namiņā meža vidū skanēja nepārtrauki.

for6a pasaka man loti patik !!!
Edgars (email) - 19 12 06 - 16:45

pasaka ir normala BET KUR iR aUTORS !!!!!
Edgars (email) - 19 12 06 - 17:01

Vai tad neredzi – Iveta U. (no pasaku terapijas grupas)

:)
cmc - 21 12 06 - 07:02




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Pasaka par Kasperu
Kategorijā: pasakas
Tekstā: 1880 vārdi
Patīk: (novērtēt) 26
Nepatīk: (novērtēt) 17


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv

tejasistaba.lv