raksts
Mans spurainais pusaudzis

 ” Kad mēs augām, tad gan tā nebija!” Šķiet, šī frāze kā mantojums tiek nodota no paaudzes paaudzē. Spurainie pusaudži – kā viņus savaldīt, uzrunāt, samīļot un saprast? Atbilde pavisam vienkārša – būt pacietīgiem tīs četrus gadus.

      Jau 11–13 gadu vecumā, pusaudžos, vairāk vai mazāk uzkrītoši sāk parādīties emancipācijas tendences. Tas nozīmē brīvību no vecāku kontroles un aizbildniecības, neatkarību no skolas kārtības un disciplīnas, kā arī prasības respektēt viņu tiesības un patstāvību.

      Nedaudz vēlāk, 13–15 gadu vecumā, sāk izpausties apzināta vai neapzināta grupēšanās, veidojas neformālas pusaudžu kompānijas. Tajās visbiežāk notiek saskarsmes un sociālo prasmju apgūšana. Veidojas attiecību hierarhija — spēcīgākās personības īsteno tieksmi būt līderim - valdīt savā klasē, pagalmā vai lauku ciematā. Saprotams, ka grupā ir vieglāk apmierināt arī vēl neapzinātās tieksmes un intereses par alkoholu, seksu un reibinošām vielām.

      Jēdziens, pusaudzis, jau sevī ietver galveno šī vecuma posma īpatnību – viņš vairs nav bērns, bet vēl nav arī pieaugušais. Viņa uzvedībā ir daudz bērnišķīgas iezīmes, bet tajā pašā laikā, var ieraudzīt arī uzvedības izpausmes, kas ir raksturīgas pieaugušajam cilvēkam. Vecāki reizēm ir neizpratnē, kā, lai izturas pret savu bērnu. Liekas, ka bērns jau spēj pats tikt galā ar skolas lietām, patstāvīgi izpildīt mājas darbus, un, ka tik bieža kontrole vairs nav vajadzīga. Bet, tad atskan klases audzinātājas zvans, un noskaidrojas, ka bērna sekmes ir pasliktinājušās. Ko darīt?

      Pirmkārt, jau ievērot bērna ”signālus”, ka kaut kas nav īsti labi, jo tas ir tas laiks, kad vecākam vajadzētu sākt aizdomāties, kas notiek – vai tas ir labi un pieļaujami vai nē. Šie bērna signāli varbūt pavisam nemanāmi. Pusaudzis neaiziet uz pēdējo stundu pāris reizes nedēļā, reizēm izlaiž savus sporta treniņus, arvien grūtāk ir sazvanīt, jautājot, kas notika, atskan atbilde, ai, izlādējās vai nebija zona, arvien grūtāk ir pierunāt uz kopīgu ģimenes izbraukumu, reizēm paliek mājās un neaiziet uz skolu aizbildinoties, ka slikti jūtās vai sāp galva. Šie bērna ”signāli” var parādīties arvien biežāk un vairāk. Un tās ir tās reizes, kad vecāki var neievērot šos mazos signālus, un domāt, ka situācija atrisināsies pati no sevis. Jā, tas tā var būt, bet biežāk gan notiek tā, ka situācija tikai pasliktinās - klases audzinātājs informē par to, ka sekmes ir ļoti sliktas, uzvedība arī, vecāki saprot, ka vairs nezin kā tikt galā ar bērna nevēlamo uzvedību mājās un skolā.

      Par bērna, pusaudžu vecumā, uzvedības un emocionālajiem traucējumiem liecina ilgstoša izaicinoša, opozicionāra uzvedība un manieres, atkārtota vispārpieņemto normu un likumu pārkāpšana, cietsirdība, agresivitāte, impulsivitāte. Pusaudži ir pastiprināti jūtīgi, tāpēc saskaroties ar problēmām, nesaņemot atbalstu un nemākot tās risināt, jo pietrūkst nepieciešamās komunikācijas prasmes, var parādīties destruktīva uzvedība – alkoholisms, narkotikas, pašnāvības tendences, izolēšanās, huligānisms. Šajā vecumā ir ļoti svarīgi, lai pusaudžiem būtu pieejams pieaugušais, ar kuru varētu runāt par savām problēmām, izjūtām, saņemt uzmundrinājumu un atbalstu, un, kurš iemācītu rast prieku, apmierinājumu bez atkarības vielām, kā arī palīdzētu uzlabot saskarsmes un konfliktu pārvarēšanas prasmes, paaugstināt pašapziņu.

      Otrkārt, vecākiem ir jāizprot, ka viņi ir pieaugušie, bet pusaudzis ir vēl tikai bērns, kas vēl nav gatavs un tas arī nav viņa pienākums, uzņemties atbildību par radušās situācijas risināšanu. Līdz ar to ir jāapzinās, ka tikai pieauguša cilvēka rīcība var ietekmēt notiekošo, konkrēto situāciju. Vecāki var sev uzdot vairākus jautājumus.

  • Vai pusaudzim ir uzlikti adekvāti un konsekventi noteikumi? Jo problēmas rada gan pārāk stingri ierobežojumi, gan arī pilnīgs to trūkums. Piemēram, kāda jauna meitene atzina, ka apskauž savas draudzenes, kurām vecāki nenoteica, cik ilgi un kur drīkst uzturēties. Viņa varēja būt prom no mājām tik, cik gribēja, nevienu tas neinteresēja. Turpretim kādam jaunam puisim mājās bija pārāk dzelžaini noteikumi – 15 gadu vecumā gulēt bija jāiet pulksten 21, nekur ārpus mājas nedrīkstēju iet. Abi jaunieši izeju atrada antisociālā uzvedībā. Tātad, vispirms abiem vecākiem būtu jāveic visgrūtākais uzdevums – jāizvērtē un jānosprauž robežas, kas turpmāk tiek konsekventi ievērotas.
  • Vai tas, ko vecāki vēlas, ir arī bērna vēlmes, vai arī tikai pieaugušo sapņi un cerības? Vai bērns tiek mīlēts par to, ka viņš ir, vai par to, ka viņš kaut ko dara?
  • Vai pusaudzis tiek redzēts un sadzirdēts, vai arī vecāki no viņa tikai atpērkas ar mantām, jo baidās vai nespēj viņu pieņemt.

      Treškārt, jāmēģina izvērtēt, kādi ir bērna uzvedības cēloņi – tikai vecumposma īpatnības, vai arī kādi papildus apstākļi, kas viņa uzvedības izpausmes saasina. Viens no biežākajiem blakus apstākļiem, kas ir cieši saistīti, ir nesaskaņas ģimenē – neatrisinātas problēmas starp abiem vecākiem, starp vecākiem un vecvecākiem, starp mammu vai tēti un viņu jauno partneri. Bērns, pusaudzis, nevar labi justies, ja viņam mīļi cilvēki savstarpēji nesaprotas, jau tā viņam grūtajā laikā, kad nav īstas skaidrības par sevi. Pusaudzim, ilgstoša prombūtne no mājām šādās situācijās var būt veids, kā IZTURĒT SPRIEDZI, vienlaikus arī neapzināti mēģinot palīdzēt vecākiem – „ja viņi ņemas ap mani, meklē mani, tad viņiem nav laika mocīties ap savu neizdevušos dzīvi”. Tāpēc vecākiem, būtisks solis savas ģimenes dzīves un attiecību kvalitātes uzlabošanā, būtu pašiem savas dzīves izvērtēšana, domāšanas maiņa un attiecību sakārtošana pāra attiecībās – tēva un mammas, vecāku un bērna attiecībās.

      Ceturtkārt, atjaunot vai pastiprināt savu kā vecāka klātbūtni bērna dzīvē. Vecāku klātbūtne izpaužas sekojošos aspektos:

  • vecāks izjūt savu lomu: man ir apziņa, sava balss kā „mātei”, „tēvam” un personībai; es esmu pārliecināts, ka tas, ko es izlemju un par ko izšķiros, ir pareizi; es esmu atvērts pārrunām par to, ko esmu izlēmis, gatavojos darīt vai esmu jau izdarījis; es zinu par ko man kā vecākam ir jārūpējas un par ko jāuzņemas atbildība (robežas); es esmu vecāks un arī palikšu vecāks.
  • vecāka uzvedībā, tas izpaužas tā, ka es iejaucos bērna nevēlamā uzvedībā.( Ja pusaudzis piekopj sev un/vai apkārtējiem bīstamu dzīvesveidu, nedz piedošana, nedz sapratne nenozīmē to, ka tas ir jāpieņem bez iebildumiem. Dzeršana, kautiņi, rupjības pret vecākiem un citiem cilvēkiem – tās ir lietas, kuras nav pieņemamas, un jāpauž, ka mēs to neakceptējam. ) Es, kā vecāks, ievēroju noteikumus; izrādu interesi par savu bērnu (viņa dzīvi); esmu ķermeniski blakus bērnam; es zinu kur bērns ir un ar ko nodarbojas; es „cīnos” par savu bērnu, nevis pret viņu
  • vecākam ir atbalstošās sistēmas: mans partneris mani atbalsta; es saņemu atbalstu no savas ģimenes un draugiem; man ir viens cilvēks, ar ko varu atklāti runāt par ģimeni; es zinu, kur meklēt palīdzību nepieciešamības gadījumā

      Parasti, vecāku klātbūtne zūd vai strauji mazinās, kad vecāks sāk izjust vainas sajūtu par to, ka nav pietiekami labs vecāks; kaunu par, to, ka meita vai dēls ir ne tāds kā pārējie bērni; bailes no pusaudža agresīvās uzvedības; ir pārslogots darbā un rūpēm par ģimenes budžetu.

      Ir kāds sāpīgs stāsts par māti un meitu ar laimīgām beigām. Meita saslima ar bulīmija. Meitene nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Mātes un meitas attiecības bija tik saasinātas, ka māte nedēļas garumā katru rītu nāca uz nodaļu, bet meitene atteicās ar viņu tikties. Medmāsa gāja informēt meitu, ka mamma ir atnākusi. Māte visu dienu bija nosēdējusi uzgaidāmajā telpā, ejot prom medmāsa informēja meitu, ka mamma aiziet. Tas ilga veselu nedēļu, līdz meita iznāca uz tikšanos ar mammu.... Ledu var salauzt pieaugušais ar pacietību, mīlestību un ticību, ka tas izdosies!!!

      Vienmēr paturēsim prātā - cilvēka mūžs vidēji ir 80 gadi - mūsu bērna bērnība ir tikai aptuveni 11-12 gadu vecumam, pusaudža vecums ilgst 3-4 gadus, bet jaunība un pieaugušā dzīve ir viss pārējais mūžs. Paskatoties uz šiem skaitļiem: varbūt ir vērts ieguldīt vairāk, lai pēc tam ar gandarījumu redzētu savas atvasītes veiksmīgo un drošo gājienu pa dzīvi.




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Mans spurainais pusaudzis
Kategorijā: žurnālā Ģimenei
Tekstā: 1933 vārdi
Patīk: (novērtēt) 21
Nepatīk: (novērtēt) 11


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv

tejasistaba.lv