raksts
Pasaka par LĀCĒNU

ieži līdz ar otrā bērna ienākšanu ģimenē, vecāki sāk novērot neadekvātas reakcijas no pirmdzimtā. Pirmais bērns var sāk justies nevajadzīgs, nemīlēts, pamests. Šīs izjūats ir pamats agresīvai uzvedībai, sekmju lejupslīdei, ieraušanās sevī u.c. Bērnam var izstāstīt sekojošu pasaku

Vienā pasakainā mežā dzīvoja reiz lāču ģimene: Lāčutētis, Lāčumāte un mazais Lācēns. Dzīvoja viņi draudzīgi. Lasīja ogas, draudzējās ar meža bitēm, kuras cienāja viņus ar medu, sauļojās, peldējās – vārdu sakot, visu darīja kopā.

Kādu dienu Lāčumāte pavēstīja ģimenei priecīgu ziņu – drīz lāču ģimenē gaidāms pieaugums. Patiešām, mazais Lācēns ievēroja, ka mammas vēders kļuva apaļāks ik dienas. Lācēnu ļoti interesēja, kas piedzims?

Beidzot pienāca laimīgā diena. Visi sveica mammu, tēti un viņu. Tiesa, māsiņa izrādījās pavisam ne tāda, kādu Lācēns viņu bija iedomājies. Visnepatīkamākais bija tas, ka viņa pastāvīgi pieprasīja sev uzmanību. Īpaši no mammas.

Dzīve Lāču ģimenē pārvērtās. Tagad pēc medus un ogām reti kad gāja kopā. Aizejot, Lāčutēvs un Lāčumāte atstāja Lācēnu mājās, lai pieskatītu māsu. Nevarētu teikt, ka tas viņam īpaši nepatika vai tas bija grūti. Vienkārši bija ļoti, ļoti aizvainojoši, kad vecāki, pārnākuši mājās, vispirms tecēja pie māsiņas, uztraucās par viņu, iztaujāja:”Kā viņa?”. Kad visa ģimene bija kopā, tad spēlējās ar mazo māsu, nevis ar Lācēnu.

“Vai es viņiem vairāk neesmu vajadzīgs?” – jautāja sev Lācēns. Viņš jutās tik sarūgtināts, ka velējās aiziet no mājām.

Vienreiz tā arī notika. Lācēns gāja pa meža taciņu un domāja par to, cik netaisnīgi pret viņu izturas mamma un tētis. Viņam gribējās vecākus kaut kā sodīt: “Kad es nomiršu, viņi sapratīs, ko ir pazaudējuši, bet būs par vēlu!” Lācēnam tik ļoti palika sevis žēl, ka acīs sariesās asaras.

Gāja, gāja Lācēns un atnāca pie zaķu mājas. Viņu ģimenē arī nesen bija piedzimis vēl viens bērniņš. Lācēns vēroja, kā vecākie brāļi māca mazākos zaķēnus grauzt burkānus. “Ko tur,- zaķi!” – nodomāja Lācēns uz gāja tālāk.

Drīzumā taciņa atveda viņu pie lapsu saimes. Vecākais lapsēns ar mīlestību šūpoja savu mazo māšeli. Dīvaini, šķiet, ka viņam bija pilnīgi svešas tās jūtas, kuras juta Lācēns. “Kur viņam mani saprast,- nodomāja Lācēns. – Ko tur,- lapsas!” Un mūsu varonis atmetis ar roku, gāja prom.

Netālu atradās vilku saimes māja. Lācēns redzēja, kā vecākais vilcēns jautri kūleņoja ar jaunāko, mācīja viņu medīt. “Viņš taču izliekas, ka viņam patīk spēlēties ar jaunāko brāli!” – nodomāja Lācēns un gāja tālāk.

Satumsa, sāka rasināt lietus, Lācēns jutās izsalcis, vientuļš un noguris, viņam ļoti gribējās uz mājām. Bet atgriezties viņš nedrīkstēja.

Kā tu domā, kāpēc?

 

 

 

Kājas atveda Lācēnu pie vecā ozola, kura dobumā atradās Gudrās Pūces miteklis.

-         Uh,- brīnījās Pūce, - ko tu dari te tik vēlā stundā, Lācēn?

-         Neko, vienkārši pastaigājos un viss! Esmu patstāvīgs.

-         Tā ir taisnība,- piekrita Pūce, - dzirdēju es no žagatas, ka mamma ar tēti meklē tevi pa visu mežu.

-         Viņi pirms gulētiešanas ar māsiņu pastaigājas! – atbildēja Lācēns.

-         E-e-e, tu laikam esi apvainojies uz vecākiem?- ieminējās Pūce.

-         Nē, vienkārši… - Lācēns nezināja, ko teikt.

-         Vienkārši nav vienkārši… - dziļdomīgi izteicās Pūce un brīdi klusējusi, piebilda: - Izskatās, ka man nāksies tev atklāt kādu noslēpumu… pareizi, es apsolīju Lāčutēvam nevienam par to nestāstīt…

-         Kas tas par noslēpumu?

-         Lieta tā, ka drīz pēc tam, kad tu piedzimi, pie manis atnāca Lāčutēvs. Viņš bija ļoti satraukts par to, ka viņa sieva – Lāčumāte viņu vairs nemīl. “Tagad viņai ir dēls, bet es viņai nemaz neesmu vajadzīgs” – tā viņš teica…

-         Nevar būt! – iesaucās Lācēns. – Tētis tā nevarēja sacīt!

-         Kāpēc tu tā domā?

-         Nevarēja viņš just tieši to pašu, ko jūtu es!

-         Bet vai tu jūti tieši to pašu?!

Lācēns nolaida galvu. Gudrā Pūce nolaidās uz zemes un apņēma viņa plecus. Kādu brīdi klusējusi, viņa teica:

-         Zini, kad piedzimst mazi bērni, viņi pieprasa ļoti daudz uzmanības, bet ģimenes dzīve pārstāj ritēt, kā iepriekš. Mazajā radībiņā ir jāieliek ļoti daudz mīlestības, pacietības un labestības, pirms šī radībiņa izaug. Tāpēc visa ģimenes uzmanība tiek ziedota mazajam. Bet daži, aizmirstot vai nezinot par to, var justies aizvainoti, nevajadzīgi vai nemīlēti…

-         Tas nozīmē, ka es pametu savus vecākus tad, kad viņiem biju tik nepieciešams?! Man ir tik kauns.

-         Jūtas, kuras juti tu, var just katrs. Dažkārt nav tik vienkārši ieraudzīt mīlestību, ja tev velta maz uzmanības. Ej drīzāk mājās, tur tevi gaida un ļoti mīl…

Lācēns aizskrēja pa taciņu, kas ved uz mājām. Bet Gudrā Pūce vēl ilgi lūkojās nopakaļ.

Kā tev liekas, par ko viņa domāja?




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Pasaka par LĀCĒNU
Kategorijā: pasakas
Tekstā: 1286 vārdi
Patīk: (novērtēt) 27
Nepatīk: (novērtēt) 23


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv

tejasistaba.lv