raksts
Mīlestība

eiz dzīvoja kāds Brīnumdaris. Viņa varenībai nebija robežu. Viņš spēja radīt brīnišķīgas pilis un sagraut nepieejamus cietokšņus, viņam pakļāvās kalni un meži, lietus un vēji. Bet, jo vairāk viņš spēja, jo mazāk viņš vēlējās. Viņam it kā pietika ar to, ka viņš apzinājās savu varu un nepielietoja to. Un tomēr viņš darīja brīnumus.

Tiesa, viņam pašam tie nebija vajadzīgi, bet gan ļaudīm, kurus viņš vēlējās piesaistīt. Protams, tas visos raisīja izbrīnu. Kas gan Brīnumdarim vajadzīgs no vienkāršiem ļautiņiem? Ko ubagi varēja dot karalim? Izrādās Brīnumdarim bija vajadzīga apbrīna, bet vēl vairāk -  mīlestība.

Lūk, viņš apbēra savus izredzētos ar ziediem, dārglietām un dāvanām, lika visu priekšā kokiem dejot, pavēlēja vējiem dziedāt, sarīkoja putnu dzīres, akmeņu balles, zibeņu divkaujas. Bet, lai arī cik sirdis neiekarotu, viņam tomēr likās par maz. Iegūstot kāda mīlestību, viņš tūdaļ zaudēja par to interesi un steidzās pēc nākošās. Tā līdz bezgalībai, kamēr reiz viņš sagribēja iegūt veselu mīlestības jūru. Viņa vēlēšanās piepildījās, Brīnumdaris pēkšņi atjēdzās krastā, bet viņam pie kājām varavīkšņu dzirkstīs laistoties, čukstot pasaulē maigākos vārdus, skalojās mīlestības jūra.

Tikai uz mirkli Brīnumdaris sajutās laimīgs, tūlīt pēc tam viņa sirdi atkal sagrāba tukšums un viņš jutās kā nedzīva klints, paliekot pilnīgi vienaldzīgs gan pret jūras skaistumu, gan glāstiem, gan maigumu.

Asaras sāka ritēt gar Brīnumdara vaigiem. Viņš raudāja par to, ka vairs nebija kur meklēt mīlestību tādu, kā dāvāja viņam jūra. Viņu pārņēma nepārvaramas skumjas un Brīnumdaris sauca Nāvi. Tā nelika sevi gaidīt:

-Ko tu vēlies no manis, Visuvarenais? Tava vara ir tik liela, ka pat es no tās baidos un esmu gatava tev pakalpot.

zīve ir mani piekrāpusi, - atbildēja Brīnumdaris- mana sirds nepazīst laimes, kaut manā priekšā klājas vesela mīlestības jūra. Ko lai es daru? Saki man. Esmu gatavs atdot tev visu savu varenību un pat dzīvību, lai tikai nepaliktu ar to briesmīgo tukšumu, kas pārņēmis manu dvēseli.

Nāve iesmējās un, pasmēlusi jūras ūdeni saujā, iešļāca to Brīnumdarim sejā:

-Tu alksti mīlestības, kad pašam tev tās nav, tikai tava mīlestība spēs tevi piepildīt!

Pēc šiem vārdiem viena mīlas jūras pilīte iekļuva Brīnumdara sirdī. Tikai viena pilīte! Bet notika brīnums. Prieks un laime pārņēma Brīnumdari. Apjucis viņš vēl neticēja sev un gaidīja, ka dvēseli atkal sagrābs tukšums, bet tā bija mīlas pārpildīta.

Zemu paklanījās Brīnumdaris jūrai un, nometis zizli smiltīs, smaidot devās prom.

-Ne jau es tev palīdzēju, - viņam pakaļ kliedza Nāve – ņem atpakaļ savu varenību un bagātību. Bet neviens neatbildēja.

-Viņam vairāk nekas nav vajadzīgs, - nočukstēja vilnis, sašķīstot pret krastu.




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Mīlestība
Kategorijā: pasakas
Tekstā: 638 vārdi
Patīk: (novērtēt) 34
Nepatīk: (novērtēt) 19


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv

tejasistaba.lv