raksts
Bērna emocionālā un valodas attīstība

2 līdz 3 gadus veca bērna emocionālā un valodas attīstība


“Rūdim ir gandrīz divi gadi. Viņam patīk spēlēties, patīk, kad lasa priekšā grāmatu, patīk skraidīt un lēkāt. Rūdis bieži pauž savas emocijas - kad viņš bēdājas, tad skaļi un brīžiem ļoti ilgi raud; kad Rūdis ir dusmīgs viņš reizēm citiem sit, var arī iekost un skaļi kliedz; kad Rūdis ir priecīgs viņš no priekiem skaļi spiedz, spalgi smejas un lēkā. Rūda vecāki bieži šādās reizēs nezina kā rīkoties, jo Rūda emociju “izvirdumi” var turpināties ilgi un var būt ļoti intensīvi, šķietami bez sevišķa iemesla.
Rūda valoda divu gadu vecumā strauji sāk attīstīties, viņa vārdu krājums pieaug, Rūdis sāk runāt teikumos (2-5 vārdu garumā), pamazām jau ar pareizu gramatisku uzbūvi, nedaudz vēlāk Rūdis sāks izteikties par pagātnes un nākotnes notikumiem. Rūdis sāk apjaust, ka valoda ir kā instruments, lai varētu iekļauties vienaudžu spēlēs, kaut ko pajautāt mammai un tētim, Rūdis saprot, ka ar valodas palīdzību var izskaidrot citiem ko vēlas. Šis ir vecums, kad Rūda valodai attīstoties pieaug spēja savas jūtas, emocijas izteikt vārdos un Rūda vecāki var savam dēliņam to mācīt.”


Ar valodu tiek saistītas divas spējas - receptīvā valoda (bēram saprotamie vārdi, bet kurus bērns vēl neizrunā) un ekspresīvā valoda (tie vārdi, kurus bērns jau izrunā). Bērns divu gadu vecumā saprot gana daudz vārdus (apmēram 500), bet lieto apmēram 50-300 vārdus. Taču tā kā valoda sāk strauji attīstīties ar katru dienu bērns spēj izteikt aizvien vairāk un vairāk vārdus, līdz ar to pilnveidojas bērna komunikācijas spēja.

Vecākiem šajā periodā bērna emocionālajai un valodas attīstības veicināšanai ir liela nozīme. Vecākiem atspoguļojot bērna izjūtas un bērnam pamazām mācoties savas izjūtas nosaukt vārdos pilnveidojas vecāku un bērnu savstarpējā izpratne un pieņemšana; uzlabojas bērna uzvedība. Bērnam vairs nav, piemēram, jākož, lai parādītu, ka viņš ir dusmīgs. Vecāki dusmas var iemācīt izteikt vārdos, atspoguļojot bērna izjūtas “Jā, es redzu, ka tu esi dusmīgs, tu to vari man teikt ar vārdiem...nākamajā reizē vari teikt “es esmu dusmīgs””;

Bērnam vairs nav jāpauž savas bēdas ilgi un skaļi raudot, bērnu var mācīt pateikt, ka viņš ir bēdīgs un raudāšana vairs nav tik ilga un intensīva, “Redzu, ka tu esi bēdīgs, nāc tevi samīļošu...”.

Svarīgi, ka bērns mājās redz un dzird, ka arī vecāki pauž savas izjūtas ar vārdiem reizēs, kad ir bēdīgi, priecīgi, laimīgi vai dusmīgi. Tas ģimenes vidi veido saprotošu, pieņemošu, vecāki mācās pieņemt bērna izjūtas un mācās, ka arī mazs bērns jūt – un var būt gan dusmīgs, gan priecīgs un izjūt tādu pašu emociju gammu kā pieaugušie.

Vecākiem šis var būt labs treniņš, lai mācītos ar vārdiem paust savas izjūtas - tādā veidā sevi padarot bērniem saprotamākus un tuvākus. Reizēs, kad vecāki, piemēram, par kādu bērna nedarbu izjūt dusmas, droši var teikt: “Es šobrīd jūtu, ka sāku palikt dusmīgs, tāpēc iziešu piecas minūtes otrā istabā nomierināties...”. Šis ir ziņojums bērnam, ka arī vecāki ir “dzīvi” cilvēki un reizēm var būt, piemēram, dusmīgi, bet dusmas viņi māk regulēt, aizejot nomierināties, nevis skaļi kliedzot, sitot durvis u.tml. Tas ir pamats, kā mācīt bērnu pamazām pašam sevi regulēt, ar vārdiem paužot savas izjūtas, tādā veidā mazinot nepieciešamību izjūtas paust destruktīvā darbībā (sitot, bļaujot, sperot u.tml).

“Pētījumos par bērniem ir atklāts, ka bērniem ar runas grūtībām “dusmu lēkmes” (kas raksturīgas divus, trīs gadus veciem bērniem) turpinās daudz ilgāk nekā tiem, kam nav grūtības ar valodu. Tāpat bērniem līdz ar runas attīstību uzlabojas arī uzvedība. Kad bērns spēj izteikt savas vēlmes viņš kļūst līdzsvarotāks, vieglāk pakļaujas vecāku prasībām, ievēro noteikumus, jo spēj komunicēt un tiek labāk izprasts*.”

Parasti bērna valoda attīstās pamazām, loģiskā secībā – no skaņām uz vārdiem, no vārdiem uz vienkāršiem teikumiem, no vienkāršiem teikumiem uz jau sarežģītākiem u.tml. Tomēr ir noteikti principi, kas veicina valodas un komunikācijas attīstību:

  • Bērna valodas attīstībai ir svarīga ar valodu bagāta vide – un ne jau TV vide, tā sniedz tikai vienpusēju informāciju, kas neveicina valodas un komunikācijas attīstību, bet gan vecāku savstarpējo sarunu dzirdēšana, iesaistīšanās šajās sarunās;
  • Bērna viedokļa uzklausīšana un respektēšana;
  • Sarunās svarīga bērna izjūtu, emociju atspoguļošana “Saprotu, ka tu bēdājies...; Redzu cik ļoti tevi tas iepriecina...”;
  • Svarīgi bērnam mācīt nosaukt jūtas, emocijas, to var darīt izmantojot zīmējumus, grāmatu attēlus, pārrunājot TV redzēto – kā attēlotie, redzētie tēli jūtas;
  • Bērna teiktā paplašināšana ar jauniem vārdiem;
  • Sarunas veicināšana, sasaistot, piemēram, grāmatā lasīto ar bērna reālo dzīvi;
  • Dziesmiņu un pantiņu skaitīšana, pēc tam pārrunāšana, par ko bija šī dziesmiņa vai dzejolītis;
  • Kopīga grāmatu lasīšana un izlasītā pārrunāšana;
  • Skatīšanās acīs un sarunāšanās esot vienā acu līmenī noteikti vairāk veicina komunikāciju nekā sarunas TV skatīšanās laikā vai žurnāla lasīšanas laikā;
  • Izvairīšanās no nemitīgas nepareizi izteikto vārdu labošanas vai likšanas atkārtot vārdu pareizi – vecāks pats var atkārtot bērna nepareizi izteikto vārdu vai teikumu ar pareizo gramatisko formu, lai bērns to dzirdētu;
  • Atbildes sagaidīšana no bērna, jo reizēm bērnam nepieciešams ilgāks laiks, lai atbildētu, nesteigšanās atbildēt bērna vietā;
  • Komunikācija ar bērnu bez sarkasma, ironijas, piemēram, “Tu nu gan esi “laba” meitene...” (teikts ar ironiju, kad, piemēram, bērns nepaklausīgi uzvedies). Ironija, sarkasms, kas var būt saprotams pieaugušajiem, bērnus var mulsināt un nav komunikāciju veicinoši;
  • Vecāku runāšana skaidrā un vienkāršā valodā, jo vairākums bērnu šajā vecumā var saprast tikai vienu jautājumu vai lūgumu, nevis vairākus uzreiz.

Valodas attīstības gaita katram bērnam var noritēt ļoti individuāli. Būs divus līdz trīs gadus veci bērni, kuri jau runās pietiekami skaidri un saprotami, lietos plašu vārdu krājumu, taču tāpat būs divus līdz trīs gadus veci bērni, kuru valoda būs vēl neskaidra un vārdi, kurus izrunā skaļi salīdzinoši nedaudzi. Tāpēc nebūtu pamata satraukties, ja, piemēram, draugu ģimenes bērns izrunā vairāk vārdus, vai valoda ir skaidrāka, saprotamāka. Vecākiem būtu jākonsultējas ar speciālistiem (sākumā ģimenes ārstu), ja divu gadu vecumā bērns vēl nerunā (nav attīstīta ekspresīvā valoda), kā arī, ja rodas bažas, ka nepietiekami attīstīta bērna receptīvā valoda.
Atgādināsim sev, ka labākā vecāka dāvana bērnam ir viņa uzklausīšana!

Guna Krēgere-Medne
Radošais psiholoģijas centrs “Ģimenei”
Programmas “Bērna emocionālā audzināšana” pasniedzēja,
Smilšu spēļu terapijas metodes speciāliste.

*Rakstā izmantota informācija no Vecāku apmācības programmas “Bērna emocionālā audzināšana” (BEA) un “Aktīvās lasīšanas iespēju programmas” (ALI).

manam bernam ir 2.gadi un divi menesi un vina uzvediba ir ta pat ka rudim. esam loti uztraukusies,ka vins neruna. esam nolemusi vinu sutit specialaja pirmsizglitibas iestade. varbut kadai gimenei ari ir bijusas tadas broblemas. varbut varat mums kaut ko ieteikt, ka labak rikoties.
larisa (email) - 07 03 09 - 09:07

Paldies, par noderīgo rakstu un apsveicu visus ar jaunā gada iestāšanos.
Sveicieni (email) (link) - 08 02 17 - 13:04




Vārds:  
Atcerēties datus?

E-pasts:
URL:
Komentārs:Ģīmīši


Pārbaudei - ieraksti atbildi uz jautājumu:
Kādi ir pēdējie divi burti vārdam Ģimenei    



informēt: jā, nosūtīt man atbildi e-pastā.  

Padoms: Visi HTML kodi, izņemot <b> un <i> tiks izdzēsti no komentāra. Atļautas tikai WEB norādes vai pasta adreses.

Statistika:

Virsraksts: Bērna emocionālā un valodas attīstība
Kategorijā: žurnālā Ģimenei
Tekstā: 1513 vārdi
Patīk: (novērtēt) 29
Nepatīk: (novērtēt) 12


Pastāsti citiem:






Esam kopā:

rigacoach.lv

tejasistaba.lv